Latviešu tautas mūzikas «sūbējuma» džezisku «restaurāciju» Saulkrastos trešdien piedāvāja grupa «Patina».
Latviešu tautas mūzikas “sūbējuma” džezisku “restaurāciju” Saulkrastos trešdien piedāvāja grupa “Patina”.
Noslēgumam tuvojas Saulkrastu džeza festivāla nedēļa. Šovakar var paspēt apmeklēt baltkrievu populārās džeza grupas “Apple Tea” koncertu festivāla nometnē atpūtas kompleksā “Minhauzena Unda”. Rīt pusdienlaikā Saulkrastu estrādē notiks nometnes meistarklašu audzēkņu koncerts, bet vakarā festivālu noslēgs pedagogu uzstāšanās kopā ar Jelgavas bigbendu, varēs baudīt arī Saulkrastos jau redzētā atraktīvā vācu bundzinieka Volfganga Hafnera spēli. Aiz muguras festivāla lielākās zvaigznes Deiva Vekla koncerts, arī tā koncertu programmas daļa, kurā īpaša uzmanība pievērsta tautas mūzikas un džeza saplūsmei. Visvairāk etnodžeza “Minhauzena Undā” skanēja trešdienas vakarā, kad vienā koncertā ar izdomas pilno, meditatīvo un dienvideiropeiski temperamentīgo horvātieti Tamāru Obrovacu un viņas grupu muzicēja mājinieku kolektīvs “Patina”. Postfolkloras grupas “Iļģi” bijusī dalībniece Biruta Ozoliņa, kas solodarbībā līdz šim priecējusi ar vienkāršām, daiļskanīgām un emocionāli bagātām dzimtās Latgales tautas mūzikas noskaņām, “Patinā” pulcējusi pieredzējušu džezmeņu komandu, kurā kopā ar taustiņnieku Viktoru Ritovu, basģitāristu Oļegu Grišinu un saksofonistu Indriķi Veitneru muzicē bundzinieks Saulkrastu festivāla mākslinieciskais direktors jelgavnieks Tālis Gžibovskis. Sarunā pēc koncerta Biruta un Tālis pauda prieku par abpusējo muzikālu bagātināšanos divu gadu sadarbībā, nevēlējās uz sevi attiecināt tautas mūzikas noskaņās ieturētiem “eksportvariantiem” bieži piemēroto jēdzienu “pasaules mūzika”, pakavējās arī pie “Patinas” daiļrades iedvesmas pirmavotiem.
Nav jau tā, ka nekas par tagadējo “Patinas” dalībnieku attiecībām ar tautas mūziku un pasaules mūziku nebūtu bijis vispārzināms arī agrāk – tas, ka Viktoram Ritovam nav sveša latviešu tautasdziesmu aranžēšana, ka Tālim ļoti patīk Džo Zavinuls (džeza pasaules dižgars, kura radošajās interesēs ietilpusi arī džezroka un etniskās mūzikas tuvināšana)… Bet kā atsevišķo cilvēku intereses pirms diviem gadiem summējās vienā ansamblī?
T.G. Katrs esam spēlējuši dažādos ansambļos un stilos krustu šķērsu. Tajā, ka šos divus gadus esam kopā, galvenā loma ir Birutas dziļajai folkloras izpratnei, aizrautībai.
B.O. Viss notika tā, kā tam jānotiek, – nesteidzīgi un ļoti dabiski. Protams, bija jāpieliek ne mazums pūļu, lai sadabūtu rokā tik aizņemtu cilvēku kā Tālis un pieliktu viņu pie vēl viena darba. (Smejas – red.) Tā kā doma par šādu kopmuzicēšanu mums abiem ļoti iepatikās, pavadījām ne mazums laika, par to runājot, domājām, kādi kolēģi vēl varētu kopā ar mums spēlēt… Tikpat lēni, dabiski un nepiespiesti, kā izveidojās grupa, jātop arī mūzikai. Es teiktu, tai vienkārši jāļauj pašai augt kā miesai, nogatavoties kā pļavai. Tā, kā veidojas, tā ir labi: mums nav nekādu pasūtījumu, nevajag neko ne samākslot, ne sasteigt.
T.G. Birutas neviltotā attieksme pret to, kas ir folklora, un tas, ka mums, pārējiem, varbūt ir zināma rutīna citādākos mūzikas veidos, tas viss kopā – šad tad pat ne bez strīdiem – veido rezultātu, kas mums visiem pieciem pašlaik ir pieņemams un patīkams. Tā ir atelpa starp visādām citādām lietām, ar ko nodarbojamies ārpus šā sastāva. Kā oāze tuksnesī – ar pavisam citām interesēm, attieksmēm, vajadzībām. Arī atdeve no katra ir pavisam citāda.
Birutai savukārt kas jauns ir virzība no folkloras uz džezu…
B.O. Jā, es jūtu nepieciešamību, saprotu, ka tieši tas man varētu palīdzēt attīstīties…
Biruta, kāda ir bolsu, kas minētas kā “Patinas” mūzikas galvenais iedvesmas avots, izcelsme un īpatnības?
B.O. Par bolsiem lauku ļaudis sauc iemīļotas muzikālas tēmas: katram apvidum ir sava melodija, kurā var izdziedāt visu gadalaiku un godu dziesmas. Mēdz būt arī, ka vienā apvidū ir vairāki bolsi, tad vienu nodēvē par pavasara, citu – par rudens. Melodijas arī modificē atbilstoši situācijām. Bet galvenais, ka vienā šādā melodijā var izdziedāt ļoti daudz dažādu dainu tekstu.
Festivāla preses konferencē, runājot par šā gada koncertu programmas stilistisko daudzveidību, līdzās etnodžezam izskanēja arī daudz lietotais, bet nedažādi skaidrotais pasaules mūzikas jēdziens. Vai varam vienoties kādā tās pamatraksturojumā, piemēram, tautas mūzikas iedvesmota skaņu māksla starptautiski (pasaulē) atpazīstamā (saprotamā) apdarē?
T.G. Viedokļi ir dažādi. Ja cenšas visu dalīt stilos, par pasaules mūziku, manuprāt, vienkārši sauc to, kas nevienam no tiem neatbilst. Bet tajā pašā laikā nezinu, vai uzdrošinātos saukt mūsu muzicēšanas veidu par pasaules mūziku. Tas it kā pretendē uz tādu globālu vārdu – pasaules. Mūzika, kam jābūt pasaulē tik pazīstamai un pārlaicīgai kā desmit baušļu, kas nemainīgi pastāv un darbojas jau divtūkstoš gadu… Manuprāt, “Patinas” mūziku labāk dēvēt par etnodžezu: tautiskuma pamats un džeza elementi, kurus, kā nu mākam, mēģinām tajā ievīt.
B.O. Piekrītu Tālim. Allaž, kad dzirdu šo terminu [pasaules mūzika], noskurinos, man tas liekas tāds sadomāts.
“Patinas” koncertceļojumu skaitā ir festivāli Francijā, Ukrainā, citur, bet pašu mājās muzicējat salīdzinoši reti.
T.G. Neesam deju mūzikas grupa, “klubinieki”, tas, ko mēs darām, nez vai varētu interesēt īpaši lielas masas. Visbiežāk taču klausītāji mūsdienās mūziku izmanto kā patērētāji. Šeit savukārt ir aicinājums ieklausīties un mēģināt saprast, par ko ir runa. Jā, kādreiz arī džezs bija deju mūzika, normāla balles “padarīšana”, “sadzīviski lietojama” mūzika. Tagad tā ir kļuvusi elitāra. Var jau būt, ka mūziķi, kas spēlē džezu, uzskata, ka viņi ir kādā mērā citādāki. Bet, ja pieņemam, ka papildus pašreizējai populārajai mūzikai vajadzīga vēl kāda cita, no klausītāja tas vienmēr prasīs piepūli – ieklausīties. Pašlaik cilvēks ir radis nevis piepūlēties, bet patērēt. Atnāc uz pasākumu, kurā viņa skatiens vēsta tikai vienu: kā tu mani izklaidēsi?
Patina – sūbējums uz sena priekšmeta metāla virsmas, pret ko restaurators izturas uzmanīgi. Vai, piemērojot šo salīdzinājumu “Patinas” mūzikai, sūbējums būtu tautas mūzikas pamats, džezs – restauratora mūsdienīgotāja rokas, kam jābūt jūtīgām, uzmanīgām?
B.O. Ļoti labi pateikts.
T.G. Tā arī to vari atstāt.
***
Dalībnieki
Biruta Ozoliņa – balss, kokle, klavieres. Pirmie ieraksti tapuši 1986. gadā Latvijas Radio. CD “Bolta Eimu” (1999), CD “Sirdsgrieži” (2002), MC “Čuči guli, mazais bērns”. Piedalījusies folkloras festivālos Krakovā, Kauņā, Viļņā, koncertējusi Visbijā, Tallinā.
Viktors Ritovs – sintezators, klavieres. CD “In X-mas Mood” (1996), CD “Joy” (1999), CD “The Melody With Marimba”. Pedagogs džeza pianisma specialitātē J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Piedalījies džeza festivālos Lietuvā, Somijā, Polijā.
Oļegs Grišins – bass. CD “Rock around the Clock” (1989), CD “Klubs 21” (1994), CD “Viena diena” (2003). Piedalījies džeza festivālos Lietuvā, Rumānijā. Spēlējis koncertā Rīgā kopā ar Terji Ripdālu.
Indriķis Veitners – saksofons. Rīgas Doma skolas Džeza nodaļas pasniedzējs. Spēlējis “Step By Step” un citos džeza sastāvos.
Tālis Gžibovskis – sitaminstrumenti. Spēlējis grupās “Eolika”, “Metronoms”, “Sīpoli”, “Marana”, “Vecās mājas”, ar kurām koncertējis ASV, Austrālijā, Norvēģijā un citur. Ikgadējā “Saulkrasti Jazz” festivāla un Baltijas bundzinieku saieta (1997 – 2003) organizētājs. Piedalījies daudzos minēto grupu ierakstos. Pedagogs sitaminstrumentu specialitātē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā un citās mācību iestādēs.
