«Man ļoti patīk diriģēt. Nezinu, kur vēl varu labāk izpausties,» saka Agija Pizika.
«Man ļoti patīk diriģēt. Nezinu, kur vēl varu labāk izpausties,» saka Agija Pizika.
Atļaušos apgalvot, ka to arī Agija vislabāk prot darīt. Beigusi konservatorijas Kordiriģentu nodaļu. Pati desmit gadu dziedājusi tādā prestižā korī kā «Ave sol» pie diriģenta Imanta Kokara, tagad piedalās Valsts radio kora projektos. Varētu uzskaitīt arī daudzos dziedošos kolektīvus, kuru priekšgalā Agija stāv, bet par to pamazām.
Kad akordeons nepatīk
Agija atzīst, ka bijusi ļoti slinks bērns. Taču, tā kā mācīties mūzikas skolā skaitījies prestiži un skolotāja bija vecmammai izstāstījusi, ka meitenei ir ļoti laba dzirde, tika nolemts: mazmeita spēlēs akordeonu. Kā nekā neaizstājams mūzikas instruments, piemēram, saviesīgajā dzīvē.
«Bērnu mūzikas skolā mācījos uz divniekiem. Negāju uz stundām, izdomāju visādas citas nodarbības, piemēram, braukāju ar liftu, lai tikai nebūtu jāspēlē akordeons. Šo mūzikas instrumentu es vēlāk pārdevu un nopirku savam dēlam ksilofonu. Ja akordeonu spēlē profesionāli, tas ir kolosāls instruments, es to vienkārši strinkšķināju,» stāsta Agija.
Atkarīgs no pedagoga
Mācoties Mūzikas koledžas pēdējā kursā, Agija piedalījās republikas jauno diriģentu konkursā un ieguva ceturto vietu. Taču Agijai tā bija uzvaras vērta.
«Pateicoties manai skolotājai Veltai Riekstai un viņas diezgan nežēlīgajām, bet audzinošajām mācību metodēm, startēju konkursā. Paliku aiz tolaik daudzsološajiem diriģentiem Veismaņa, Kupča un Putniņa. Vienīgā meitene. Tas man bija stimuls, un es sapratu, ka varu,» viņa atceras.
Likumsakarīgas bija studijas konservatorijā. Vispirms neklātienē, taču pēc pirmā studiju gada, specialitātes pedagoga mudināta, Agija sāka dziedāt «Ave sol» un pārgāja uz klātieni: «Toreiz kordiriģenti bija visprestižākā fakultāte. Visi ceļi pavērti. Imants Kokars – rektors. Visi nākamie elitārie diriģenti mācījās. Staigājām konservatorijā kā pāvi.»
Agija atzīst, ka ļoti liela nozīme mūziķa attīstībā ir pedagogam. Skolotāja Rieksta trāpījusi pareizajā punktā. Otrs pedagogs – Juris Kļaviņš – daudz deva diriģēšanas tehnikā. Valsts radio korī Agija dziedāja Sigvarda Kļavas vadībā. Bet visvairāk viņa ieguvusi no Imanta Kokara: «Marta sākumā Jelgavā Sv.Annas baznīcā bija «Ave sol» koncerts. Kokars mani aicina dziedāt. Prasu, kāds repertuārs. Tas pats vecais.»
Bez krējuma nevar
Pēc desmit «Ave sol» nodziedātajiem gadiem Agija sapratusi – pietiek, šī taciņa ir noieta. Taču bez dziedāšanas viņa iztikt nav varējusi. Tā «mazs krējumiņš» Agijai ir braucieni vasarās uz Franciju kopā ar Valsts radio kori uz profesionāļu konkursu Montpeljē (Montpelier).
«Tur, piemēram, no arhīviem izvelk kādu operu, kas vispār ir tikai divreiz atskaņota, un uzved. Vai arī kādu ārkārtīgi sarežģītu skaņdarbu. Tur ir tas kaifs, ka vari dziedāt slavenību priekšā, slavenība diriģē, dzied slavenu operu solisti. Tas ir ārkārtīgs pacēlums, mana visliekākā garīgā bauda. Ansamblis ir tādā līmenī, ka tu pat baidies ieelpot nevietā. Pērn izpildījām Mocarta «Rekviēmu». Notiek translācija radio visā Eiropā. Zinu «Rekviēmu» no galvas, bet sajaucu vienu vietu pauzē. Domāju, ka izkritīšu cauri grīdai – viss, man ir parakstīts spriedums! Izrādās, to bija dzirdējuši un piedevuši, pat pasmaidījuši. Bet man tas bija briesmīgi,» stāsta koriste.
Taka ved uz priekšu
Pavisam drīz – aprīļa vidū – Agija Pizika ar savu jaukto kamerkori «Mītava» dosies uz konkursu Itālijā. Par šo kolektīvu diriģente saka: «Tas ir mans mīlestības bērns. Ar to man ir bijušas vislielākās ciešanas un lielākie prieki.»
Koris sācies 1986. gadā, kopā sanākot studentiem no Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātes. Pamazām iedziedājušies, sākuši braukt līdzi un piedziedāt deju kolektīvam. Tad klāt pienākuši kolēģi un draugi no mūzikas skolas. «Mūs ļoti atbalstīja Agris Kaužēns, Studentu kluba vadītājs. 1986. gadā iestudējām džezroka mesu ar solistiem un instrumentālo grupu. Tas bija mans valsts eksāmens, beidzot konservatoriju. Tad bija nākamais uzrāviens – labi panākumi dziesmu svētkos. Vēlāk iznāca tā, ka korim vairs nebija māju un sākās pārtraukums. Pēc laika sāku vēlreiz, pateicoties Ingūnai Kancevičai. Domāju, jācīnās, jo man to gribas. Tagad esam atraduši mājas rajona kultūras namā «Rota»,» stāsta diriģente.
Tātad tagad korim ir saspringts laiks – konkurss Grado, netālu no Venēcijas, tuvojas arī dziesmu svētki: «Konkursā mūsu grupā piedalīsies ap divdesmit koriem. Bez šaubām, gribu, lai mums iznāk.» Viss, protams, maksā naudu, tāpēc bez Kultūras centra, apdrošināšanas sabiedrības «Balta» un SIA «Mežrozītes» finansiālā atbalsta korim būtu grūti, un Agija tiem ir ļoti pateicīga.
Kāpēc latvieši dzied
Iespējams, ka mums ir tāds reģions, kurā piedzimstot, cilvēkam jau ir balss – labvēlīgs klimats: nav karsts, auksts un pārāk mitrs. Un vēl – mūsu senči vienmēr ir dziedājuši. Tam pat ir apstiprinājums dainās: «Dziedot dzimu, dziedot augu…» Agija saka, ka nav tāda latvieša, kas mūžā nebūtu kaut ko vilcis vai dziedājis, tas jau šūpulī ielikts.
Viņa ir pārliecināta: «Visiem var iemācīt dziedāt. Protams, vieglāk ir bērnam un īpaši tad, ja viņš to grib. Šogad prieku sagādāja Jelgavas «Cālis 2001» Raiens Šaubergs, kas pēc nedēļas piedalīsies «cāļu» konkursā Rīgā. Puika ir ļoti mērķtiecīgs, un man ir prieks viņu mācīt. Vēl par lielu sasniegumu uzskatu Valsts ieņēmumu dienesta ansambļa «Dīva» otro vietu zonālajā skatē. Tā ir augsta vieta pilnīgi neprofesionāliem cilvēkiem, kas, lai atpūstos no ikdienas darba pie datoriem, brīvajā laikā padzied. Šie manu kolektīvu sasniegumi dod lielu gandarījumu.»
Agija vēl brauc uz Rīgu, lai mācītu dziedāt bērnu vokālajai grupai «Vecpilsētas dziedātāji». Arī tie ir bērni bez speciālas muzikālas izglītības, bet skatēs un konkursos piedalījušies ar labiem panākumiem.
«Varbūt mēs neņemam pretī kaut ko citu, bet dziedāšana ir mūsu. Tāpēc es uztraucos, ka skolās grib vecākajās klasēs ņemt nost mūzikas stundas. Mūzikai ir jāskan līdz pēdējai vidusskolas klasei. Tas ir absurds, ja cilvēks neko nezina par Bēthovenu, Mocartu, Rahmaņinovu, bet par to nevar mācīt jaunākajās klasēs. Ikvienu cilvēku mūzika atbrīvo, attīra smadzenes no nevēlamas un negatīvas informācijas. Dod jaunas idejas, impulsus. Ja esi relaksējies, pēc tam var veikt pat varoņdarbus. Tāpēc uzskatu, ka mana taciņa ir mācīt cilvēkiem mūziku. Mūziku saprotošs un mīlošs cilvēks nevar būt slikts,» Agija ir pārliecināta.
Diriģente Agija Pizika
Beigusi Jelgavas Mūzikas vidusskolu.
Absolvējusi konservatorijas Kordiriģentu nodaļu.
Vada Rīgas Tehniskās universitātes bērnu ansambli «Vecpilsētas dziedātāji», Rīgas Kultūras pārvaldes bērnu kori «Palāsītes», VID Zemgales reģionālās nodaļas ansambli «Dīva» un kultūras nama «Rota» kamerkori «Mītava».
Dēls Pauls (12 gadi) mācās mūzikas skolā, otro gadu piedalās ksilofonistu konkursos. Savu nākotnes profesiju nesaista ar mūziku, taču tā viņam padodas vislabāk.
