Skanēja reiz «dziesma» ar brīnišķu melodiju, un arī tās saturs šķita daudzsološs – Latvija izies pasaulē, kur tās vārdu nesīs inteliģences, kultūras un sporta talanti.
Skanēja reiz “dziesma” ar brīnišķu melodiju, un arī tās saturs šķita daudzsološs – Latvija izies pasaulē, kur tās vārdu nesīs inteliģences, kultūras un sporta talanti, un ar spožu etiķetes ievērošanu starptautiskos saietos mirdzēs politiskās elites pārstāvji, bet plašajā valstu saimē par dzintarzemi runās kā par attīstītu valstiņu. Eiropas arēnā un vēl plašākos mērogos mūs ar valsts pirmās personas pilnvarām centās izvest gan hokeja fans Guntis Ulmanis, gan dainu zinātāja Vaira Vīķe-Freiberga. Zināmas summas tika piešķirtas gan valsts tēla veidošanā iesaistītām institūcijām, gan interneta mājas lapas veidotājiem. Tajā pašā laikā valstī prominenta persona pa pusei ironiski norādīja, ka latviešiem ir tikai trīs lietas, ar ko izcelties uz citu fona, – Līgo, dziesmu svētki un kapi.
Tomēr atklāsme, kas publiski izskanēja šogad ap valsts svētku laiku, ir gana šokējoša – Latvijas tēls ārpus Austrumu bloka ir vai nu “ar mīnusa zīmi”, vai arī tāda nav. Var diskutēt, vai šādam vēstījumam piemērotākais bija laiks, kad sabiedrības acis tiecas raudzīties krāsainajās salūta raķetēs, bet dvēseles patriotiskākās stīgas ieskanas ziedu nolikšanas tonī varoņmonumentu pakājēs, jo būtībā to zināmā mērā var salīdzināt ar simtgadniekam adresētu novēlējumu pēc iespējas ātrāk izbaudīt “koka kastes” komfortu. Tomēr šāds fakts daudziem bija gana pārsteidzošs.
Uz šā fona apbrīnojams savā atklātībā ir nesenais ārlietu ministrs un uzskatu mainīšanas čempions Artis Pabriks, kurš stabili varētu pretendēt uz bezmugurkaulainākā jaunās “paaudzes” politiķa titulu. Tieši no viņa puses izskanējusi šāda frāze – “ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas tēls kopumā starptautiskā vidē ir ļoti slikts vai arī tāda nav vispār”. Te nu divkosīgs riņķadancis ap valsts tēlu starptautiskajā “galerijā” saskatāms viskrāšņāk. Tieši tas pats Pabriks vēl šā gada vasarā nu jau bijušās Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas pilnvaru beigu priekšvakarā nosūtīja viņai slavinošu pateicības vēstuli, sakot lielum lielo paldies par palīdzību valsts tēla veidošanā. Tagad, šķiet, eksministram sagribējies pūst līdzi ārvalstu pētnieku palaistajiem vējiem un “lietpratīgi” piebalsot, ka tāda nemaz nav.
Uzreiz gan jāatzīst, ka fakts par mūsu valsts drūmo vai neesošo tēlu ir ne tik daudz pārsteidzīgs, cik loģisks. Vadošā Latvijas tēla spodrināšanas struktūra Latvijas institūts (LI), pēc tā tagadējā direktora Ojāra Kalniņa sacītā, septiņus gadus praktiski eksistējis ar nieka 90 tūkstošu latu budžetu, ar ko valsts vērtību atpazīšanas veicināšanai ir daudz par maz, un arī pati LI darbība notikusi bez konkrētas stratēģijas, tātad – haotiski.
Īrija pasaulei asociējas ar “Guinness” alu, Skotija – ar svārciņiem un to nēsātāju tieksmi zināmā kondīcijā demonstrēt atkailinātas sēžamvietas, Francija – ar smalkām manierēm un gastronomiju, Beļģija – ar čurājošā zēna skulptūru. Latvijai kā raksturīgākie “tēla atribūti”, ja neskaita retos un spožos sasniegumus dziesmu konkursos un sportā, šķiet, minami hokeja fani un tikko no skolas soliem izkāpušās un ārvalstu tūristu piesaistīšanai internetā izbazūnētās galvaspilsētas centra priekameitas – amatieres, kas vectētiņu gados esošiem bieziem ārvalstu onkuļiem gatavas pārdoties par vīna glāzi. Tomēr, ja reiz valsts tēla veidošanā tiek ieguldīti zināmi resursi, mūsu imidža veidošanas dziesmai nevajadzētu beigties ar sūru pantiņu par Latviju kā lētu izpriecu vietu. Nevaram cerēt, ka par mums savs stabils priekšstats būs izveidojies, piemēram, Mozambikai, taču laba atpazīstamība vismaz Eiropas valstu saimē būtu tikai loģiska. Lai līdz tam nonāktu, šķiet, vajadzēs apēst vēl krietnu pustonnu sāls.
