Dzejniece Gunta Micāne sarakstījusi 500 dzejoļu, 300 stāstu un vairākas lugas.
Dzejniece Gunta Micāne sarakstījusi 500 dzejoļu, 300 stāstu un vairākas lugas.
“Guntas Micānes dzeja mūzikā” tā sauca literāri muzikālo sarīkojumu, kas, apritot autores septiņdesmitajai gadskārtai, svētdien notika bērnu jauniešu centrā “Junda”. Uz to bija ieradušies vairāki desmiti skolotāju un literātes kolēģu, audzēkņu un viņu vecāku.
“Esmu sarakstījusi ap piecsimt dzejoļu, apmēram trīssimt stāstu, vairākas lugas. Dziesmas dzīvo savu dzīvi,” stāsta autore. Piemēram, dzejolis “Tas ir viss – es vairāk nevarēju!” (publicēts pirmajā dzejoļu krājumā “Grēksūdze vējam”) G.Micānei tapis septiņdesmitajos gados izmisīgā dzīves brīdī, taču, pieliekot Agitas Damlicas melodiju, vārdi skan optimistiski. Jāpiebilst, ka A.Damlica ar Līvbērzes kultūras nama dāmu ansambli “Sekvence” sarīkojumā aizrāva līdzi arī publiku, kas dziedāja no lapiņām.
G.Micānes dzejoļus komponējuši arī Alvils Altmanis, Jānis Lūsēns, Niks Matvejevs, Guntis Šveicers un vēl vairāki citi autori. Sadarbībā ar N.Matvejevu iznācis tā, ka savas “Piecpadsmit dziesmas Rīgai” dzejniece aizsūtījusi komponistam brīdī, kad viņš jau šo dzejoļu krājumu bija pats dabūjis, sakomponējis un sācis ierakstīt kompaktdiskā. Dažkārt divu radošu cilvēku mūzas sadarbojas bez viņu iepriekšējas vienošanās.
Sarīkojumā bija daudz ziedu un abpusēji izteiktu pateicības vārdu. Ar ziediem bija atnācis agrākais Mūzikas vidusskolas direktors Arvīds Tareila, kas 1971. gadā skolotāju Micāni pieņēma darbā pēc tam, kad viņu par “nacionālistisku uzskatu paušanu skolotāju kolektīvā” atlaida no Jelgavas 1. internātskolas, no kurienes bija ieradušies arī vecie kolēģi. Sarīkojumā visvairāk piedalījās jauno kolēģu no “Jundas”, kur G.Micāne jau piecpadsmit gadu māca latviešu valodu gan tautiešu, gan cittautiešu bērniem. Turklāt darbā viņa bieži izmanto dziesmu.
