Grafikas meistars Sigismunds Vidbergs pasaulē nāca Jelgavā zviedru cilmes pilsētas valdes grāmatveža Jāņa (Johana) Vidberga un viņa dzīvesbiedres latvietes Elizabetes Ozoliņas ģimenē, kurā izauga četri bērni.
Grafikas meistars Sigismunds Vidbergs pasaulē nāca Jelgavā zviedru cilmes pilsētas valdes grāmatveža Jāņa (Johana) Vidberga un viņa dzīvesbiedres latvietes Elizabetes Ozoliņas ģimenē, kurā izauga četri bērni.
Par izcilā latviešu grafikas meistara Sigismunda Vidberga dzīves ceļa sākumu trimdas izdevumā «Latvju Mēnešraksts» pirms trīsdesmit gadskārtām varējām lasīt: «Mākslinieks dzimis 1890. gada 10. maijā Jelgavā, ko kāds latviešu diplomāts nodēvējis par latviešu Atēnām un kas ir mazpilsēta ar lielpilsētas atmiņām, jo tā bijusi Kurzemes un Zemgales hercogu un galma rezidence, un šeit (..) pirmā latviešu zemē celtā akadēmija, (..) kārts latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna šūpulis.»
«Inženieris neiznāks»
Mākslinieciskais gars nāca kā vecāku dots, jo māte bija muzikāla – klavieru spēles meistare –, un arī bērni izauga muzikāli, bet tēvs spēlēja lomas teātrī pie Alunāna.
Reālskolas galvenais zinību pamats – matemātika – zēnam neizraisīja ne interesi, ne arī veiksmi, tāpēc vecāki drīz saprata, ka no skaistā rokrakstā tēva grāmatvedības ciparus pārrakstošā dēla inženieris diemžēl neiznāks. Varbūt mēģināt iet mākslinieka ceļu. Tam tika izvēlēta Pēterburgas Štiglica Mākslas zinību skola, kuru var nosaukt par latviešu personību kalvi.
Rūpnieks, miljonārs un mākslas mecenāts barons Štiglics testamenta zelta rubļu miljonus novēlēja mākslas amatniecības skolai, kas kļuva par tēlotājas mākslas skolu ar izcilu bibliotēku un brīvu, progresīvu garu, jo, atrodoties Finansu ministrijas paspārnē, nesekoja tālaika Izglītības ministrijas rusifikācijas idejām. Tieši pēdējais faktors noteica, ka tajā mācījās dažādu lielās impērijas mazo tautību talanti, arī krietns pulks latviešu. Viņu vidū tādas personības kā Rihards Zariņš, Teodors Ūders, Oto Skulme, Jānis Kuga, Burhards Dzenis un citi. Latvieši bija arī skolas vadībā: Jūlijs Jaunkalniņš – inspektors un direktors, pasniedzēju pulkā – Jēkabs Belzēns, tēlnieks Gustavs Šķilters un Kārlis Brencēns, kas trīs gadu studijās stikla glezniecības mākslu bija apguvis Francijā. Tieši viņa studijā 1908. gadā stiklu glezniecību sāka mācīties S.Vidbergs.
Skolu beidzot, viņš nopelnīja ceļazīmi studijām ārzemēs, taču sākās Pirmais pasaules karš, un, tā kā kara laikā stikla glezniecībai pasūtījumu trūka, pievērsās grafikai.
Revolūcijas cikls
Pirmie publiku saistošie un cienītājiem pārdotie darbi ir 1917./18. gada grafiskajā ciklā «Pirmie cilvēki».
Pienāk revolūcija, kas spiež sekot laikmeta garam, un 1918. gadā žurnālam «Plamja» tiek zīmēts «revolūcijas» cikls, bet gadu vēlāk top pirmās grāmatu ilustrācijas (Bespaļko «Dārznieka dziesmas»), top 40 zīmējumu grāmatai par Ļeņinu.
Vienlaikus māksliniekam jākļūst par revolucionāro karotāju XII armijas aviācijas iznīcinātāju eskadriļā. S.Vidbergs, atgriezies Latvijā, beidzis Rīgas buru lidotāju (planieristu) skolu, vēlāk arī aviācijas skolu, iegūstot sporta lidotāja diplomu.
Latvijā 1921. gada rudenī viņš sarīko pirmo savu darbu izstādi, tai seko citas. Porcelāna gleznojumi II latviešu lietišķās mākslas un dekoratīvo darbu izstādē Parīzē tika novērtēti ar zelta medaļu.
«Vai tas roku darbs?»
Mākslinieks kļūst viens no apvienības «Baltars» balstiem, iesaistās Rīgas Grafiķu biedrībā, no 1927. līdz 1929. gadam ir kultūrizdevuma «Ilustrētais Žurnāls» Mākslas daļas redaktors, karikatūrists izdevumos «Ho – ho» un «Hallo», zīmēšanas un gleznošanas studijas vadītājs Tautas augstskolā, bibliotekārs un grafikas kabineta vadītājs (no 1932. g.) Rīgas Mākslas muzejā. Top grafikas sērijas dažādās jomās.
S.Vidbergs pirmais no latviešu grafiķiem savdabīgi un izteiksmīgi atveidojis sievietes tēlu (ciklā «Erotika» 1926. gadā un izteiksmīgajās ilustrācijās grāmatai «Bilitis dziesmas»).
Laikraksts «Rīgas Ziņas» vērtēja: «Pirmie iespaidi, ko iegūst no S.Vidberga izstādes, ir apbrīnojama pacietība, kas raksturo viņa meistarīgo tehniku: neviļus uzmācas jautājums, vai tas roku darbs? Ieskatoties katrā zīmējumā, uzkrīt tā akurātā, nevainojamā spalva, kas nepazīst nedz kļūdu, nedz traipu.»
Interesants gaismas lietojums vērojams viņa ciklā «Balets», savdabīgās «Ainavas», it sevišķi tās, kuru pamatmotīvs bija arhitektūra («Parīze», «Florence», Rīgas skati, ar apbrīnojamu precizitāti zīmētās dzimtās Jelgavas ēkas).
Joprojām augsta mākslinieciskā vērtība ir tajos gados izdotajā Homera «Odisejā» – tieši pateicoties vienreizējām S.Vidberga ilustrācijām un, protams, oriģinālajām sociālajām sērijām «Revolūcija», «Strēlnieki», «Bermontiāde».
Veidojis arī vairākas vitrāžas – trīsdesmitajos gados Darba kameras durvīm un vācu okupācijas gados Aglonas bazilikas trīs altāriem, arī Straupes baznīcas logiem. Pazīstams kā izteiksmīgu «Ex libru» meistars.
Aizstāvēja tautas tiesības
No mākslinieka dēla Nino atmiņu publicējuma trimdas «Latvju Mēnešrakstā»: «Latvijas brīvības gados tēva tuvākais draugs bija Rihards Bērziņš – «Leta» direktors. Abi kopā izceļoja Itāliju un citas zemes, arī Latviju, lai sastādītu fotogrāfisku materiālu monumentālajam valsts izdevumam «Latvija piecos gados».
Sabiedrībā starp mazāk pazīstamiem ļaudīm tēvs bija diezgan kautrīgs un atturīgs, viņš varēja būt ļoti vokāls, aizstāvot savu tautu un tās tiesības svešinieku priekšā. Tā, vācu okupācijas laikā sarunā ar vācu virsniekiem, kas nāca pie viņa pēc «ekslibriešiem», nemitīgi un bez kautrēšanās kritizēja vācu izturēšanos pret latviešu tautu, pazemojošo izturēšanos pret civilizētas nācijas pilsoņiem. .. Jau Latvijas sākumā viņš iesaistījās Latvijas Sociāldemokrātu partijā. Tai pašā laikā tas bija nikns pretinieks komunismam.»
Zīmētājs kaklasaišu rūpnīcā
Pienāca 1944. gada rudens, kad tūkstošu latvju inteliģences vidū Dzimteni atstāja arī mūsu grafikas meistars. Ceļš veda uz Berlīni, tad Garmišu-Partenkirheni un Eslingeni Vācijā. Tieši Eslingenā tapa viņa «Sāpju ceļš». Zīmēta arī sapņainās lirikas pilnā «Dafnis un Hloja», vinjete laikrakstam «Brīvība», tur iesākts un vēlāk ASV (1952. gadā) pabeigts vēl viens tautas likteņstāstu cikls – «Baigais gads». Tad sekoja ceļš pāri okeānam uz ASV, kur zīmēts gan «Latvju Mēnešrakstam», gan «Latvju žurnāliem», taču ikdienas maize pelnīta kā… zīmētājam kaklasaišu rūpnīcā.
S.Vidbergs miris naktī no 31. janvāra uz 1. februāri 1970. gadā Ņūdžersijā, apbedīts 5. februārī Ņujorkā.
