Kāda draudzene satiekoties ne reizi vien ar lepnumu mums rādījusi savu dzimtas koku, kura zīmējums aizņem visu istabas sienu. Viņas piemērs vien rāda, ka cilvēkiem arī mūsdienās ir svarīga savas dzimtas vēsture un ierastās tradīcijas.
Kāda draudzene satiekoties ne reizi vien ar lepnumu mums rādījusi savu dzimtas koku, kura zīmējums aizņem visu istabas sienu. Viņas piemērs vien rāda, ka cilvēkiem arī mūsdienās ir svarīga savas dzimtas vēsture un ierastās tradīcijas.
LLU muzeja vadītāja Ginta Linīte atzina, ka dzimtas koku pētīšana atkal kļūstot populārāka. Agrāk diemžēl senču apzināšana varēja beigties pat ar izsūtīšanu, tāpēc riskējis tikai retais. Neviens vien daudzus savas dzimtas pārstāvjus arī vairs neuzzinās, piemēram, ja viņi bijuši izsūtīti, un ar to informācija par viņiem beidzas.
Dzimtas sakņu apzināšana noteikti neesot modē ASV, turienes iedzīvotāji neizrādot nekādu īpašo interesi par vecvecmāmiņām un citiem. Savukārt Eiropas iedzīvotājiem raksturīga lepošanās ar saviem radurakstiem: itāļi, vācieši, francūži, angļi un citi nereti sarunās mēdz piesaukt lordus, princeses un hercogus, kas esot viņu rados. Par īstu piemēru, kas tīkams arī latviešiem, kalpo Rundāles pilī apskatāmā izstāde «Kurzeme Eiropā. Hercogs Pēteris, Bīronu nams un Kurzemes leģendas», kurā apskatāms arī Bīrona dzimtas koks. Arī pašreiz Vācijā dzīvo viņa pēctecis, kuram vēl joprojām pasē ir ieraksts «Kurzemes princis». Kas zina, varbūt arī pa Latviju staigā kāds tiešs Kurzemes hercogu pēctecis, tikai nav izpētījis savas dzimtas vēsturi, tāpēc nevar ar to palepoties. Tas, protams, ir tikai piemērs, taču nenoliedzami, izpētot un atklājot, ka dzimtā ir kāds slavens mūziķis, dzejnieks vai aktieris, ikvienu taču pārņemtu lepnums. G.Linīte stāsta, ka nereti tūristiem no Eiropas līdzi esot lapiņas, uz kurām uzrakstīti senču vārdi, kas dzīvojuši Latvijā. Viņi tiešām ar interesi meklējot gan iespējamos attālos radiniekus, gan savu senču kapa vietas.
Liene, sekretāre: «Mūsu ģimenē jau diezgan sen ir izveidots dzimtas koks, kurā gandrīz katru gadu tiek ierakstīts kāds jaunpienācējs, kas ieprecējies vai tikko piedzimis. Nu jau koka apmēri (tas ir uzzīmēts uz milzīgas papīra loksnes) ir trīs četras reizes lielāki nekā agrāk, kad to izgatavojām. Patiesībā izpētīt savas dzimtas saknes ir sarežģīti, jo nevar saprast, no kā sākt. Tā jau tikai liekas – vecmāmiņu, vectētiņu un varbūt vēl viņu vecākus zinu, bet ar to vien nepietiek. Vispareizāk dara tie, kas laikus saprot, ka jāsāk iztaujāt dzimtas vecos ļaudis, citādi šo iespēju var palaist garām. Savukārt ziņu meklēšana ar arhīvu palīdzību ir pat ļoti dārga. Daudzi prasa, kāpēc mums tas vajadzīgs, var taču mierīgi dzīvot, netērējot laiku un naudu jau sen aizsaulē aizgājušu cilvēku apzināšanai. Tomēr mums vienmēr ir bijusi svarīga ģimeniskuma izjūta, kas ir, visiem radiem tiekoties. Tieši tāpēc vismaz reizes divas trīs gadā rīkojam visu radu saietus. Starp citu, Latvija tiešām ir maza, nevaru raksturot savu pārsteigumu, kad uz vienu nesen notikušu radu saietu ieradās mana kursa biedrene, kas, izrādījās, arī ir mūsējā. Saistību ar viņas ģimeni bija atklājis mans otrās pakāpes brālēns.
Artūrs, studē: «Mūsu ģimene nav izveidojusi savu dzimtas koku, taču es noteikti vēlētos to izdarīt. Katru gadu to esmu atlicis, jo vienmēr atrodas citi darbi, taču šogad sapratu, ka mana atlikšana beigusies visai muļķīgi. Diemžēl nomira vectēvs, un tagad nav vairs neviena, kam paprasīt par viņa vecākiem un vecvecākiem, par kuriem viņš agrāk diezgan daudz ir stāstījis. Kas gan tagad to visu atceras! Pats vainīgs, vajadzēja būt gudrākam un pierakstīt. Manuprāt, pirms kāda laika savu senču apzināšana nebija modē, tagad gluži otrādi. Arī jauni cilvēki sāk pamazām apzināties, ka tā ir vērtība: zināt savas ģimenes vēsturi. Kaut gan es pazīstu arī dažus, kas uzskata, ka tam nav pilnīgi nekādas nozīmes, pēc principa – tā ir pagātne, bet tagad – citi laiki.»
***
«Piedzimstot ikvienam no mums tiek dotas divas dzīvē vissvarīgākās lietas: vecāku mīlestība un iepriekšējo paaudžu kultūra. Taču jāmāk šo bagātību paņemt.»
(L.Žuhovickis)
