Raksts nebūs par teātri laulību ceremonijā vai kāzu ainu iestudētā izrādē, tā būs intervija ar sievieti, kas redz abas šīs situācijas.
Raksts nebūs par teātri laulību ceremonijā vai kāzu ainu iestudētā izrādē, tā būs intervija ar sievieti, kas redz abas šīs situācijas. Aina Rokjāne – Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja un Jelgavas Jaunā teātra aktrise.
Vai esat jelgavniece?
Laikam jau esmu. Kaut gan mana dzimšanas vieta ir Bauskas rajona Misas pagasts. Taču tas bija tikai īsu brīdi, pēc tam mani vecāki atkal atgriezās Jelgavā.
Kāpēc jūsu vecāki pārcēlās uz Bauskas rajonu?
Esot bijis tāds uzsaukums, ka visiem jādodas strādāt un dzīvot laukos – jāpalīdz celt un veidot kolhozus. Mani vecāki tā arī darīja, lai gan drīz atgriezās. Vēlāk tēvs ilgus gadus bija Dienvidu elektrisko tīklu direktors.
Jūs mācījāties Jelgavā?
Jā, beidzu Jelgavas 1. vidusskolu. Pēc tam studēju Rīgā – Latvijas Valsts konservatorijā apguvu kultūras un izglītības darbinieka specialitāti. Pēc augstskolas absolvēšanas ilgus gadus nostrādāju Rajona kultūras nodaļā, Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja esmu vienpadsmit gadu.
Dzimtsarakstu nodaļa ir juridiska iestāde, kas pakļauta Tieslietu ministrijai, tāpēc, uzņemoties šo amatu, Rīgā kursos mācījos jurisprudenci. Jebkura darbība, ko mēs šeit veicam, ir juridiska. Katrs mūsu parakstītais dokuments ir pietiekami nozīmīgs, tāpēc man vajadzēja iegūt diezgan daudz papildu zināšanu par likumiem. Mācoties sapratu, ka mani tas interesē. Tāpēc saviem dēliem saku, ka es ļoti priecātos, ja kāds no viņiem izlemtu studēt Juridiskajā fakultātē.
Mācīšanās juristos tagad ir kļuvusi par modes lietu…
Jā, tā ir. Tomēr es domāju, ka tā ir ļoti vajadzīga profesija, ne velti arī ārzemēs gandrīz vai katrai ģimenei ir savs jurists.
Bieži vien jelgavnieki intervijās atzīst, ka mūsu pilsēta neesot jauka, ja rastos izdevība, viņi labprāt pārceltos uz dzīvi citur. Kāda jums šķiet Jelgava?
Pēc augstskolas beigšanas mani gribēja nosūtīt uz Saldus rajonu. Toreiz bija tāda sistēma, ka pēc mācībām studentiem kādā noteiktā rajonā bija obligāti jānostrādā vairāki gadi. Man tā likās īsta traģēdija. Visvairāk jau laikam man Jelgava ir mīļa cilvēku dēļ. Arī vēlākos gados, kad man piedāvāja darbu Tukumā, es nepiekritu, jo negribējās pamest šejienes jaukos cilvēkus. Esmu iedzīvojusies mūsu pilsētas sabiedrībā, un man tas ir ļoti būtiski.
Labākie draugi cilvēkam parasti esot no skolas laikiem. Kā ir jums?
Jā, es tam piekrītu. Visas manas labākās draudzenes ir simtgadīgas!(Smejas) Tiešām! Piemēram, viena draudzene – Aija – man ir kopš pirmās klases. Ar citiem draudzība ilgst jau divdesmit, trīsdesmit gadu. Un man pašai tas ļoti patīk. Pēdējos gados es jaunus draugus neesmu ieguvusi. Izklausās, protams, smieklīgi – man ir veci draugi!
Vai viņi pēkšņi varētu kļūt par ienaidniekiem, zaudēt jūsu uzticību?
Nu nezinu, man liekas, ka tā nemaz nevar būt! Mēs tik ilgi jau esam draugi un man šķiet, arī labi pazīstam cits citu. Tā arī ir tā kaifīgākā sajūta draudzībā, ka viens otru tik labi pazīst, ka var droši uzticēties.
Jūs esat sabiedriska?
Es kontaktējos ātri un viegli, bet tas nenozīmē, ka visi, ar kuriem es labi saprotos, var kļūt par maniem draugiem. Draudzība tāpat kā jebkuras citas attiecības ir cītīgi jākopj. Attiecības ir jāveido un par tām jārūpējas. Arī mājās taču ģimenes atmosfēra nerodas tāpat vien – ne no kā.
Arī darbs jums tāds – ar sabiedrību saistīts. Vai nav gribējies to mainīt?
Katru dienu nāk citi cilvēki un viņu gadījums vai problēma atšķiras. Ir jāizdomā, kā katram palīdzēt. Cilvēkiem Dzimtsarakstu nodaļa parasti saistās tikai ar laulību slēgšanu, bet mēs kārtojam arī daudzus citus jautājumus, piemēram, vārdu un uzvārdu maiņu. Vēl ir liels arhīvs, kurā ir daudzi dokumenti, ko var iegūt tikai pie mums.
Vai jūs tikai pārraugāt darbu nodaļā vai arī piedalāties laulību ceremonijā?
Piedalos arī laulību ceremonijā.
Tad jūs noteikti labāk par visiem Jelgavā zināt, cik daudz tad īsti tagad precas?
Jā, visi dati pie mums tiešām ir apkopojami un kopaina redzama. Secinājums ir – cilvēki precas joprojām. Protams, salīdzinot ar to, kā bija pirms desmit gadiem, laulības reģistrē mazāk. Bet daudzreiz vairāk dzimst ārlaulības bērnu. Daudzi vecāki dzīvo kopā, bet laulību nereģistrē, taču, kad piedzimst bērniņš, vīrietis sevi oficiāli atzīst par tēvu.
Vai vairāk precas jauni vai gados vecāki cilvēki?
Kad atklājām jauno Dzimtsarakstu nodaļas zāli, mūsu pirmais pāris bija gados veci cilvēki, kas abi kopā izskatījās ļoti laimīgi.
Vai gadās arī kā filmās, kad ceremonijas laikā pāris pārdomā?
Tā, ka tieši zālē kāds būtu pārdomājis, nav bijis, jo mēs lūdzam, lai pāris pirms kāzām laikus atnes pases un kārtojam dokumentus. Iespēja atteikties ir vēl pirms ceremonijas. Taču mums ir gadījies, ka viens no pāra neatnāk uz ceremoniju – reiz kāds kungs gados savu līgavu gaidīja apmēram stundu. Viņa neatnāca. Vēl ļoti interesants gadījums bija, kad viens pāris, starp citu arī ne vairs jauni cilvēki, atnesa laulību pieteikumu, bet pēc nedēļas kundzīte atnāca pie mums anulēt iesniegumu – viņas iecerētais kādu vakaru bijis iedzēris un slikti uzvedies, bāries uz viņu un pat lamājies. Pēc nedēļas kundzīte atnāca vēlreiz un atnesa uz rūtiņu lapiņas rakstītu līgavaiņa vēstuli: «Uvažajemije rabotņiki zagsa, prošu meņa izviņiķ, ja ejo očeņ ļubļu, ja hoču na ņei žeņitsja…»* Laikam kundzei bija kauns, tāpēc viņa šo vēstuli atnesa mums un lūdza tomēr pieteikumu par laulību reģistrēšanu neanulēt.
Vai arī pašas ceremonijas laikā kādi joki gadās?
Ir bijis – ceremonijā kopā ar viesiem zālē ienāk arī kaķis. Vai, piemēram, kad ceremonija jau pusē, es pēkšņi saprotu, ka uz galda nav nevienas pildspalvas ar ko parakstīties, izmisīgi skatos uz vedējtēvu un līgavaini un viņiem arī kabatās nav, tad fotogrāfs skrēja laukā no zālēs meklēt pildspalvu.
Brīvajā laikā jūs spēlējot teātri.
Darbojos Jelgavas Jaunajā teātrī. Jau astoņu gadu vecumā iestājos bērnu dramatiskajā kolektīvā. Toreiz mana literatūras skolotāja darbojās Ādolfa Alunāna Jelgavas tautas teātrī un viņai režisore Lūcija Ņefedova bija palūgusi starp skolēniem atrast vienu meiteni bērna lomai. Tajā lugā vajadzēja deviņgadīgu meiteni, tāpēc skolotāja man piekodināja, lai es režisorei saku, ka esmu gadu vecāka.
Katrā gadījumā es esmu ļoti apmierināta, ka sāku darboties teātrī, jo man ļoti patīk radošais gars, kas tur valda. Ikdienas darbos, ieslīgstot rutīnā, var pazaudēt kaut ko no plašāka skatījuma uz dzīvi. Sabiedrība teātrī, kopā veicamais darbs, daudzu būtisku lietu pārrunāšana mūs no tā pasargā.
Ko jūs darāt, kad ir skumji?
Pēc visām skriešanām – ikdienas darba un sabiedriskajiem pienākumiem – man ik pa laiciņam vajag padzīvot pie jūras. Pastaigas gar jūrmalu vai pa mežu mani ļoti uzlādē. Es, piemēram, nekad nevarētu iztikt bez atvaļinājuma. Ir taču arī tādi cilvēki, kas savu atvaļinājumu nemaz neizmanto, es tā nevarētu. Man noteikti vajag ilgāku laiku uzturēties ārpus sabiedrības, vienkārši atpūsties. Katram, protams, ir savi iemīļotie paņēmieni, kā to darīt. Man ir draudzene, kurai tiešām nepatīk pie jūras, viņu tā nomāc. Viņa vislabāk atpūšas, ravējot dārzu…
* Cienījamie zagsa darbinieki, lūdzu mani atvainot, es viņu ļoti mīlu, es gribu ar viņu precēties. (kr. val.)
