Vājdzirdība ir liela problēma, bet jāsamierinās ar faktu, ka ap 50 procentiem cilvēku dzirdes pavājināšanās iespējamība ir iedzimta. Troksnis un vibrācija noteikti nav labākie mūsu sabiedrotie.
Vājdzirdība ir liela problēma, bet jāsamierinās ar faktu, ka ap 50 procentiem cilvēku dzirdes pavājināšanās iespējamība ir iedzimta. Troksnis un vibrācija noteikti nav labākie mūsu sabiedrotie.
Otorinolaringoloģe Tamāra Vrubļevska min, ka ap 50 procentiem iedzīvotāju jau gēnu līmenī ir nosliece uz iespējamu dzirdes pavājināšanos. Tas nozīmē, ka šāds cilvēks vecumdienās kļūs vājdzirdīgs. Ārējie faktori šo tendenci var tikai pastiprināt vai pavājināt.
Ārste T.Vrubļevska atzīst, ka ir profesijas, kur krasi izpaužas aroda specifikas negatīvā ietekme uz dzirdi. Līdztekus troksnim ne mazāku iespaidu uz to atstāj vibrācija, tāpēc visnepateicīgākais ir darbs ražotnēs vai ar iekārtām, kur abi šie negatīvie faktori apvienojas. Kaut gan mūsdienu urbanizētajā vidē trokšņu līmenis arvien palielinās, nav novērots, ka augtu pacientu skaits ar dzirdes problēmām. To daļēji var izskaidrot ar faktu, ka pēcpadomju laikā darbību beidza daudzas lielās un trokšņainās ražotnes, kurās darbs sevišķi nelabvēlīgi iespaidoja strādnieku veselību (ārste T.Vrubļevska kā Jelgavai raksturīgu piemēru min kādreizējās rūpnīcas RAF prešu cehu, kur dzirdi sabojājis ne viens vien).
Runājot par skolotāja, bērnudārza audzinātāja vai citas pedagoga profesijas iespējamo kaitīgo ietekmi uz dzirdi, Jelgavas ārste nav novērojusi, ka vājdzirdības problēmu ziņā šis kontingents kaut kā īpaši izceltos citu vidū. T.Vrubļevska savā ārstes praksē drīzāk ievērojusi kādu citu skolotāju profesionālu problēmu, proti, balsenes pārslodzi, jo balss saitēm ikdienas noslogojums šajā darbā ir pamatīgs.
Dakterei T.Vrubļevskai bieži iznācis strādāt ar bērniem un pusaudžiem, un pārdomas raisa kāds interesants novērojums. Nereti kāds no vecākiem atved atvasi pie ārsta un stāsta: “Mans bērns, lūk, sācis slikti dzirdēt!” Veicot pārbaudes, tiek konstatēts, ka nekādu dzirdes pavājināšanās pazīmju nav. “Tas liecina par bērna nespēju koncentrēties, sadalīt uzmanību tā, lai īstajā brīdī uztvertu svarīgāko,” domā ārste un ar nožēlu teic, ka šādu gadījumu mūsdienās kļūst aizvien vairāk. Bīstami var būt pēkšņi un spēcīgi trokšņi, piemēram, nekad nedrīkst jokoties ar reizēm bērnu vidū tik populāro pabaidīšanu, pēkšņi kādam iebļaujot ausī, jo tas var beigties ar bungu plēvītes (bungādiņas) plīsumu, kam ir pavisam smagas sekas.
“Cilvēka evolūcijas procesā dzirdes nervs attīstījies vēlāk nekā citi un ir ļoti jutīgs, tāpēc rūpīgi jāsaudzē. Ja kaut kāda iemesla dēļ, tautas valodā runājot, aizkrīt ausis un ilgstoši “neatiet” vai divu trīs nedēļu laikā dzirdams neraksturīgs skaņu fons (džinkstēšana), obligāti jāmeklē speciālista palīdzība – ja skarts dzirdes nervs, bojājums var kļūt neatgriezenisks,” brīdina T.Vrubļevska.
