Nesen kopā ar jauku kompāniju kā bezpieredzes velosipēdisti nolēmām dažās dienās pieveikt pāris simtu kilometru, lai kaut nedaudz iepazītu Latgales āres.
Nesen kopā ar jauku kompāniju kā bezpieredzes velosipēdisti nolēmām dažās dienās pieveikt pāris simtu kilometru, lai kaut nedaudz iepazītu Latgales āres. Tiesa, mūsu ceļojums vairāk gan līdzinājās nelieliem pārbraucieniem no vienas Daugavpils rajona vietas uz citu, bet “velošanas” pauzēs sastaptie ļaudis pārliecināja, ka Latvijas austrumu pusē tiešām mīt daudz labsirdīgu un atklātu cilvēku.
Pirmās dienas vakarā, kad aiz Līvāniem nolēmām netradicionālā veidā šķērsot plato Daugavu, vēlā vakara stundā upes otrajā krastā mūs pārcēla padzīvojis kungs, kurš pārdesmit minūtēs, kamēr rāmi ar plostu pārpeldējām upi, ne tikai izklāstīja, kā atrast ceļu līdz Subatei, bet arī pastāstīja par vietējā ciema ievērojamākajām vietām un pat norādīja uz iespējamo nakšņošanas vietu sakoptā laukumā pašā Daugavas krastā. Vēlāk turpat Jersikā, piemājas dīķī peldamies, sastapām kādu sievieti, viņa norādīja mūsu meklētā objekta atrašanās vietu, piedāvāja “pārlaist” nakti dārzā un cienāja ar kārtīgu lauku speķi un rupjmaizi.
Arī Daugavpils rajona Dvietē, kamēr piestājām pie ciemata veikala, kāda vietējā ieinteresētā balsī mūs pasveicināja, bet atceļā smaidot jautāja, vai negribam kopā iedzert alu. Viņa neizskatījās pēc ikdienas “iemetējas”, vienkārši izrādīja laipnību piektdienas pēcpusdienā, kad varbūt pat lauku cilvēks izjūt nedēļas nogales tuvošanos.
Zemgales un Latgales ļautiņus salīdzināt sākām tikai tad, kad svētdienas vakarā atgriezāmies Jelgavā. Vēlēdamies kādā kafejnīcā vēl mirkli kavēties brīvdienu pārdzīvojumos, iegājām krodziņā pie stacijas. Tur mūs sagaidīja kāda barga oficiante, krievu mēlē sacīdama: “Nē, es jūs nelaidīšu iekšā!” No pārsteiguma uz mirkli nedaudz sastingām, ātrumā cits citu aplūkojām, bet nešķita, ka mūsu atpūtnieku izskats varētu neatbilst vienkāršas kafejnīcas vidējā apmeklētāja tēlam.
Te, Zemgalē, liela daļa cilvēku ir noslēgti un skarbi, viņus straujā ikdiena padarījusi par nejūtīgiem un nopietniem. Bet, kad tikām pie kārotajām omletēm, vēlreiz atcerējāmies piedzīvoto un secinājām, ka Latgalē tiešām mīt labsirdīgi un smaidīgi ļaudis.
