Sākotnēji sveces tika izmantotas kā apgaismes ķermeņi, bet elektrības laikmetā tās ir dzīvās uguns un gaismas simbols.
Sākotnēji sveces tika izmantotas kā apgaismes ķermeņi, bet elektrības laikmetā tās ir dzīvās uguns un gaismas simbols.
Latviešu folklorā
uguns ir viens no vissenākajiem simboliem. Kā vēsta daudzu tautu mīti, uguns iegūšana atdalīja cilvēku no dzīvnieka. Folklorā uguns ir saules simbols – gaismas devēja, auglības veicinātāja, tā aizsargā pret ļaunumu. Uguns ir attīrošs, šķīstījošs spēks, kas simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu un labā uzvaru pār ļauno. Folkloras tradīcijā visnozīmīgākā loma ugunij ir Jāņos un Ziemassvētkos – saulgriežos, kad nakts ir visīsākā un visgarākā un kad uguns tiek iedegta, lai līdz saules lēktam atvairītu tumsu. Tiesa, rakstiskajās liecībās par latviešu pagāniskajām tradīcijām galvenokārt minēts ugunskurs (Jāņos), degošs bluķis (Ziemassvētkos) un skalu uguns (vairāk ikdienā), svece galvenokārt saistīta ar zīlēšanu un nākotnes paredzēšanu. Piemēram, Kārļa Strauberga apkopotajās «Latviešu tautas parašās» minētas šādas izdarības:
‘ Ziemassvētkos .. svecīte atbilst arī katra cilvēka zvaigznei. Ziemas svētku vakarā, kad dedzina eglīti, tad katrs izvēlas savu svecīti; kura svecīte ātrāk izdeg, tad pirmais tas mirs.
Psihologi
sveces labdabīgo ietekmi uz cilvēka dvēseles stāvokli izskaidro ar to, ka tā zemapziņā asociējas ar ugunskura liesmām, kas pirmatnējam cilvēkam tālā senatnē nozīmēja siltumu un drošību.
Kristietiskajā
tradīcijā attieksmi pret sveci nosaka baznīcas tradīcijas. Bībeles leksikā nav vārda «svece», taču mūsdienās gandrīz neviens kristīgās baznīcas rituāls nav iedomājams bez to klātbūtnes. Svece un tās liesmiņa uz altāra ir Jēzus Kristus gaismas («Es esmu pasaules gaisma,» saka Kristus) un mūžīgās dzīvības simbols. Populāras (īpaši pareizticīgās baznīcas tradīcijās) ir tā dēvētās lūgšanu sveces.
Sveču krāsai simboliska nozīme tiek piešķirta vienīgi katoliskajā tradīcijā. Adventes laikā – četras nedēļas pirms Ziemassvētkiem – Adventes vainagā liek violetas sveces. Violetā krāsa simbolizē debesis rītausmā, kad notiek gaismas un tumsas maiņa. Ziemassvētkos lieto baltas sveces, jo baltā krāsa nozīmē augšāmcelšanos, svinīgumu, līksmību un prieku, ka Kristus ir atnācis un, uzvarot tumsu, atnesis cilvēkiem gaismu. Reizēm Kristus dzimšanas svētkos izmanto arī zaļas sveces, to nozīmi papildinot ar Ziemassvētku egles simbolisko jēgu (Ziemassvētku egle – koks, kas nekad nenokalst, – simbolizē Kristus apsolīto cilvēka dvēseles nemirstību un mūžīgo dzīvību). Dažās zemēs, piemēram, Amerikā, Ziemassvētkos dedzina sarkanas sveces. Sarkanā krāsa nozīmē upuri, asinis un arī mīlestību, tādējādi apliecinot, ka Kristus ir nācis pasaulē, lai sevi upurētu cilvēku labā.
Vienīgi altāra svecēm jebkuras konfesionālās piederības baznīcā jābūt baltām vai arī no vaska.
Luterāņu un katoļu baznīcā
izmanto gan vaska, gan parafīna, gan arī no vaska un parafīna sajaukuma izgatavotas sveces. Tās baznīcas vajadzībām tiek iegādātas gluži ikdienišķā ceļā, turpretim katoļu baznīcā reizēm tās izlej ar baznīcu saistīti cilvēki (mūki, mūķenes, priesteri).
Pareizticīgo baznīcā
izmanto speciāli šim nolūkam ražotas sveces, to sastāvs ir sveču izgatavotāju noslēpums. Sveces lejot, tiek skaitītas lūgšanas. Pēc tam katru svecīti vēl iesvēta, apslakot ar svētītu ūdeni un skaitot speciālu lūgšanu. Tādēļ katra no tām pareizticīgo baznīcā ir iesvētīta. Lielākoties gan tās tiek vestas no Krievzemes, kur šo sveču izgatavošanas tradīcijas ir daudz senākas.
(Informāciju par luteriskajām tradīcijām «Ziņām» sniedza Jelgavas Svētās Annas baznīcas mācītājs Tālis Rēdmanis, par katoliskajām tradīcijām – viņa ekselence Jelgavas diecēzes bīskaps Antons Justs, par pareizticīgajām – Jelgavas Sv.Sīmaņa un Sv.Annas pareizticīgās draudzes priesteris, tēvs Aleksandrs.)
