Līvbērzes pagasta klusā nostūrī lauku mājās mitinās Pluškevicu ģimene. Kuplajai saimei šogad bija tas gods viesoties pie Latvijas prezidentes un būt klāt Rīgā Prezidentes pils svētku egles iedegšanā. «Esam lepni, ka varējām ciemoties pie prezidentes.
Līvbērzes pagasta klusā nostūrī lauku mājās mitinās Pluškevicu ģimene. Kuplajai saimei šogad bija tas gods viesoties pie Latvijas prezidentes un būt klāt Rīgā Prezidentes pils svētku egles iedegšanā. “Esam lepni, ka varējām ciemoties pie prezidentes. Turklāt paspējām to izdarīt, gluži kā ielecot braucošā vilcienā, jo Vaira Vīķe-Freiberga pilī saimnieko un ģimenes uzņem pēdējo gadu,” teic saimniece Inese.
Plašajās Auces Ozoliņu mājās ir gaiši, silti un sanēt san bērnu balstiņas. Jau divdesmit gadu, kā Ineses un Māra ģimenē piedzima pirmais lolojums. Nu dzimtas koku stiprina astoņas atvases.
Vīrs reizi trijās diennaktīs brauc uz darbu Jelgavā, kur strādā par apsargu. Tā kā mazie ģimenē nākuši cits pēc cita, uz Ineses pleciem uzgūlušas mājas rūpes. Darba nebīstas arī bērni – viņi ir lieli palīgi vecākiem.
“Mums ir sava zemīte, liela kūts. Iztikšanai visu izaudzējam paši – dārzeņus, saknes, gaļu. Ir arī pieniņš. Tehnikas nav, tāpēc izlīdzamies ar zirdziņu. To izmantojam lauku darbiem, bērni arī pavizinās. Pašlaik ļoti izjūtam, ka viss kļūst dārgāks – elektrība, maize, gāze… Neejam ubagot, iztiekam ar to, kas ir, laikam jau tāpēc pagasts mani ļoti mīl. Uz turieni aizeju tikai uzrakstīt deklarāciju,” smej Inese.
Viņa stāsta, ka pagasta darbinieki ir pretimnākoši – gan brīvpusdienas bērniem piešķir, gan no rīta uz skolu aizved. Ar transportu izlīdz arī, ja kaut kur jātiek visiem kopā.
Inese un Māris iepazinās, mācoties skolā. Kalnciema puisim Līvbērzes meitene ļoti iepatikusies – tāda klusiņa un noslēgta –, un abi sākuši draudzēties. Gandrīz 17 gadu vecumā piedzima pirmais dēls Jevgeņijs. Viņš nu jau “ar vienu kāju” iesoļojis savā dzīvē.
“Mani taču toreiz gandrīz cietumā ielika par to, ka Inese gaidīja puiku,” atceras Māris un turpina: “Pirms armijas gribējām apprecēties. Tas bija traki. Sākām kārtot dokumentus, lai sarakstītos, taču Inese bija nepilngadīga, tāpēc bija jāvēršas policijā. Aizgājām uz Nepilngadīgo lietu inspekciju, kur darbiniece man draudēja, ka “iesēdināšot” cietumā par nepilngadīgas meitenes pavedināšanu. Inese, būdama kautrīga, sāka raudāt, jautājot, kas audzinās bērnu… Pie tā arī palikām un devāmies prom,” stāsta Māris. Nākamajā reizē abi devušies pie citas darbinieces, kas jauniešiem palīdzēja. Kamēr tika kārtoti dokumenti, topošais vīrs saņēma pavēsti par iesaukšanu armijā. Taču izkārtoja tā, lai jaunie pirms tam paspētu sarakstīties. Māri no dienesta Afganistānā paglāba dēliņš, un viņš tika aizsūtīts uz Vāciju, nevis kara plosīto zemi.
“Pēc armijas ar vīru sākām dzīvot kopā pie manas mamma Auces Ozoliņos. Mamma pārcēlās uz dzīvokli Līvbērzes centrā, mēs palikām. Vīrs strādāja tepat zirgu stallī, es fermā slaucu govis. Tūlīt pabeigsim kārtot dokumentus par mājas izpirkšanu no saimniekiem. Ēka ir liela, darāmā – ļoti daudz. Pamazām mainām logus, pa vienai remontēsim istabas. Šovasar arī gribam pie mājas izplānot un iestādīt augļu dārzu,” stāsta Inese.
Šā gada lielākais notikums, protams, ir viesošanās pie Latvijas prezidentes, kur Pluškevicu ģimene pārstāvēja Jelgavas rajonu. Pagasts sarūpēja autobusu, lai visi desmit varētu nokļūt Rīgā un atpakaļ.
“Šoks bija jau pirmajā minūtē, kad mūs pie pils vārtiem sagaidīja apsardze un sāka skaitīt bērnus: “Viens, divi, trīs… Pagaidiet, man sajuka,” viņš teica. Beigās tomēr saskaitīja visus un jautāja: “Nav par daudz?” Es savukārt atbildēju, ka astoņi – tas vēl nav nekas. Trakums, ja ģimenē būtu viens bērns! Vienam tiek nodarīts pāri. Man ir draudzene, kurai ir meitiņa. Kad mazajai jautāju, ko viņa visvairāk vēlētos, meitenīte atbild – brālīti. Acīs asaras sariešas,” teic Inese.
Uz jautājumu, vai nav grūti visu dzīvi veltīt tikai bērniem, Inese atbild: ja nebūtu lielāko, kas palīdz, varbūt būtu grūti, bet bērni ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, cits citu aprūpē un atbalsta.
“Ja mamma un tētis nav mājās, katrs zina, ko darīt, viena meita virtuvē, otra pieskata mazākos, trešā iet uz kūti. Zinām, ka viss tiks padarīts,” pārliecināts tētis.
Par spīti grūtībām, 20 gadu laikā Ineses un Māra mīlestība nav zudusi. “Kad vīrs ir darbā, nemierīgi staigāju pa māju un gaidu, kad viņš piezvanīs. Pietrūkst viņa. Nav tā, ka apnicis divdesmit gadu laikā,” kautrīgi atzīt Inese.
Jauni vecāki – Inesei vēl nav 40, Mārim tikai nedaudz tam pāri. Padomā vēl kāds bērniņš vai pie astoņiem tomēr apstāsies?
“Kad piedzima sestais bērns, biju pārliecināta, ka vairāk nebūs, un Dievs mani “sodīja” – iedeva vēl divus. Tāpēc tagad es atbildēšu tā: kā Dievs dos, tā būs. Katrs bērns bija gaidīts, pieņemts un audzināts,” teic Inese.
Kaut arī gadu starpība vecākajam un jaunākajam ir 19 gadu, brāļi un māsas ļoti labi saprotas un ir draudzīgi. Kad ciemojas lielākais brālis, viņš neaizmirst mazajiem atvest kādu kārumu, parotaļājas ar viņiem un pieskata.
