24. jūnijā jelgavnieki Ērika un Gunārs Stankēviči atzīmēja savas Dimanta kāzas.
Šo pirmdien, kad Latvijā vēl galva reiba no meiju un zāļu vainagu smaržām, šur tur otru elpu ieguva Līgonakts ugunskuri un nerimās Jāņu dziesmu skaņas, Jelgavā kāda klusā ieliņā tuvāko radu pulkā uz 60 gadu kopdzīvi atskatījās Ērika un Gunārs Stankēviči. Dimanta pāris kopā nodzīvojis bagātīgu un skaistu mūžu. Allaž turējušies plecu pie pleca, vai brienot takas Tālajos Ziemeļos, vai staigājot un braukājot tepat pa Latviju. Stankēviču dzimta ir stipra un varena, ka turpina kuplot ar mazdēliem un mazmazdēliem vien, kas dzimtas uzvārdu turpina nest plašajā pasaulē.
Satikšanās Aucē
No sirds lepojoties par saviem vecvecākiem, par viņu lielo notikumu – gaidāmajām Dimanta kāzām – «Zemgales Ziņām» pastāstīja Ērikas un Gunāra mazdēls ar ģimeni, kas jau vairākus gadus mitinās Zviedrijā. Paši «vaininieki» gan ir klusi un nosvērti, atzīstot, ka nav cerējuši kopā sagaidīt Dimanta kāzas. Taču «Ziņas» viņi labprāt aicina savā miera ostā un gatavi nelielai sarunai. Pirms tam saimniece galdā ceļ pašas ceptu rudzu maizi, kas ir neizsakāmi garda, un vēl iepriekšējā vakarā sietu Jāņu sieru. Stāstu iesāk Ērika, atcerēdamās savas bērnības dienas, ko ar vecākiem pavadījusi Aucē. Tur arī krustojies viņas ceļš ar Gunāru. «Bet es esmu nācis no tās daļas, ko 1920. gadā Latvija atdeva Lietuvai, – aiz Vadakstes upes esošajiem Ķiviļiem. Tā mēs palikām aiz robežas kā no laivas izmesti. Bieži braucu ciemoties pie savas tantes uz Auci un ievēroju, ka tur kaimiņos dzīvo tāda žiperīga meitene,» smej humora pilnais Gunārs.
Kāzas laimē loterijā
Gunārs pabeidzis Virsnieku skolu un izmācījies par juristu. Pēc skolas nosūtīts strādāt tālu prom no Latvijas – noziegumus izmeklēt Tālajos Ziemeļos. 1953. gadā atbraucis atvaļinājumā, kā allaž, devies apciemot tanti Aucē un neviļus atcerējies par kaimiņu meiteni. Tā sākās vakara pastaigas un neprātīgais iemīlēšanās laiks. Tajā pašā gadā Gunārs meiteni bildināja, un vasarā abi ar velosipēdiem aizbrauca līdz dzimtsarakstu nodaļai un sarakstījās. Jaunajai sieviņai tikko bija palikuši 18, bet vīrs par viņu deviņus gadus vecāks. «Toreiz par plīvuru un baltu kleitu pat nesapņoju. Labi, ka Rīgā izdevās nopirkt gaiši zaļganu audumu un pašūt kleitu. Kāzas, kas tika svinētas pāris dienu vēlāk, gan bija lielas un jautras. Bet vispār es viņu izglābu no vecpuiša dzīves, būtu atkal aizbraucis uz ziemeļiem un tā arī neapprecējies. Vajadzēja uzupurēties,» smejas Ērikas kundze.Naudu svinībām Gunārs laimējis loterijā, esot Tālajos Ziemeļos. Laikrakstā ieraugot loterijas biļetes numuru, nespējis noticēt savām acīm – vinnēti 25 200 rubļu. Gunārs pārbrauca no ziemeļiem, nauda bija, un varēja taisīt kāzas.Drīz pēc tām abi jaunlaulātie posās ceļā uz tālo Čuhotku, kur Gunārs strādāja. Pēc gada ģimene sagaidīja dēlu Aivaru. Vēlāk piedzima otrs mantinieks Vilnis, viņu diemžēl vecāki zaudēja. Darba dēļ ģimenei daudz nācies mainīt dzīvesvietu. Kādu laiku strādāts un dzīvots Maskavā. Vīrs par izmeklētāju, sievai darbs atradās dzelzceļā, kur viņa līdzēja darbos telegrāfistēm un paralēli iznēsāja telegrammas. 1955. gadā Stankēvičiem tomēr izdevās atgriezties Latvijā. Taču darbs atkal te vienā, te citā pilsētā. 1970. gadā beidzot laimējās kādā vietā iesakņoties uz ilgāku laiku, un tā bija Jelgava. Gunārs savus jurista darba pienākumus pildīja vienā no cietumiem, bet Ērika strādāja ādu fabrikā.
Baudas pašiem un atvasītēm
Tagad jau daudzus gadus abi ir pensijā, dēls izaudzināts, arī visi trīs mazdēli izauklēti. Vecvecāku sirdis nu silda divi mazmazdēliņi Zviedrijā. Viņiem ciemošanās Jelgavā un vecvecmāmiņas pīrādziņu baudīšana ir jo īpaši liels prieks, jo tik gardus speķa rausīšus, kādus cep Jelgavas ome, neviens neprot, – tā smaidot sieviņu paliela Gunārs. Taču arī Ērika sakāmo parādā nepaliek. «Viņam ir ļoti laba atmiņa un gaiša galva. Vēl nesen vairākās saimniecībās piestrādāja par juristu. Skatieties, cik daudz grāmatu viņam ir,» acis pavēršot grāmatu plauktu virzienā, saka sieva. Tiešām, Stankēviču mājās tapetes redzēt nav iespējams, tās vairākās istabās aizklāj cieši cita citai piegulušas grāmatu muguriņas. Gunārs padomju gados nav laidis garām nevienu izdevību pasūtīt kopoto rakstu sējumus. Šķiet, viņam ir visu Latvijas un ārzemju zelta fonda autoru kolekcija. Gunāram ir vēl kāda kaismīga aizraušanās – filatēlija. Markas viņš kolekcionē jau vairāk nekā 70 gadu. Māksla un glezniecība ir galvenās jomas bagātajā kolekcijā, bet kopumā Gunāram ir vairāk nekā 100 dažādu jomu markas. Netrūkst arī izcili unikālu eksemplāru. Istabas goda vietā neskaitāmi marku albumi, palielināmais stikls un pincete. Savus dārgumus saimnieks izrāda ar lielu pietāti. Ar markām viņš mainījies ar filatēlistiem no visas pasaules un šīs jomas entuziastus savās mājās uzņem joprojām. Pāris priecājas, ka mūžs bijis bagāts. Netrūcis ne labo, ne skumjo notikumu. «Necerējām, ka piedzīvosim Dimanta kāzas. Jau 50 gadu likās – tas ir kaut kas, tad nāca 55 gadu kopdzīve, bet nu 60… Gadi ātri paskrējuši, diemžēl arī veselība par sevi likusi manīt,» nosaka saimniece. Pirms gada viņu pārsteidzis insults, bet, par laimi, Ērikas kundze pamazām atguvusies un jau atkal var staigāt. Par valsi Dimanta kāzās viņai gan vēl bijis jāpadomā. ◆
