«Vajadzēja atgriezties pie tā, kas dzīvē nolemts,» teic kluba «Kaprīze» direktors Igors Grīnbergs, kuram ir divas nepabeigtas augstākās izglītības, tomēr par galveno nodarbošanos tā arī palicis sen aizsāktais vaļasprieks – dejošana.
«Vajadzēja atgriezties pie tā, kas dzīvē nolemts,» teic kluba «Kaprīze» direktors Igors Grīnbergs, kuram ir divas nepabeigtas augstākās izglītības, tomēr par galveno nodarbošanos tā arī palicis sen aizsāktais vaļasprieks – dejošana.
Vēl būdams LLU students, Igors nodarbojās ar sporta dejām, tad izlēma, ka vēlas ko oriģinālāku. Viņš sāka interesēties par disko un estrādes dejām, vēlāk par hip-hop, electric boogie un brake strāvojumiem Rietumu deju mūzikā un ar to saistītajā kustību mākslā, kuru atblāzmas arvien biežāk pazibēja šaipus dzelzs priekškara. Paralēli no 1984. gada rudens viņš strādāja par ritmikas skolotāju bērnudārzos, skolās, Dzelzceļnieku klubā, RAF klubā un daudz kur citur. Drīz vien pieteicās pirmie pastāvīgie skolnieki (saprotams, galvenokārt artistiskas jaunkundzes), tomēr līdz šodien gana plaši pazīstamās deju grupas pirmajiem īstajiem mēģinājumiem pilsētas 1. ģimnāzijā pagāja diezgan ilgs laiks. Starp citu, «Kaprīzes» dziļdomīgais nosaukums radies 1995. gada vasarā neilgi pirms kāpšanas uz skatuves kādā konkursā. Igors atzīst, ka tieši šajā laikā kā pedagogs izjutis pirmos nopietnos pašizglītošanās darba rezultātus.
Patlaban «Kaprīze» no deju grupas pārtapusi par kubu ar noteiktu tā dalībnieku randžēšanas kārtību. «Ko lai dara, visa dzīve ir sacensība,» Igors atzīmē – par konkurences un pilnveidošanas iespējām interesentiem nav iemesla sūdzēties. Laika gaitā «Kaprīze» kļuvusi bagātāka ne tikai ar jauniem pedagogiem, bet arī ar dejotājiem Rīgā un Bauskā. Vienīgā problēma – savas mēģinājumu telpas. Tādas bijušas pilsētas kultūras namā, tomēr pēc sešiem gadiem sadarbība beigusies, jo kultūras nama vadībai bijis savs viedoklis par to, kā jāuzvedas mēģinājumu starplaikā.
Apzinoties, ka viss sasniegts paša spēkiem, Igors arī patlaban kluba vajadzībām nežēlo ne laiku, ne līdzekļus. «Man varbūt ir viens kurpju pāris, taču mēģinājumos varam atļauties izmantot minidisku atskaņotāju, kas ir ērti un droši.»
Tā kā gluži vai visi vaļasbrīži paiet, kārtojot kluba darīšanas, Igoram nekas nav pretim atslodzei noskatīties labu grāvējfilmu vai tāpat vien izbraukt zaļumos. «Laikam tomēr pēc dabas esmu slinks,» viņš smaida.
