Nav daudz rakstnieku, kas spējuši saistoši uzrakstīt par dzīvi. Precīzi, vienkārši un varbūt pat nežēlīgi, tajā pašā laikā neieslīgstot padomju pēckara reālisma cienītāju iemīļotajā naturālismā.
Nav daudz rakstnieku, kas spējuši saistoši uzrakstīt par dzīvi. Precīzi, vienkārši un varbūt pat nežēlīgi, tajā pašā laikā neieslīgstot padomju pēckara reālisma cienītāju iemīļotajā naturālismā. Franču rakstniece Žaklīna Harpmane to prot. Apgāda «Daugava» klajā laistais romāns «Ostendes pludmale» ir vairāk nekā spilgts pierādījums rakstnieces spējām ne tikai redzēt dzīvi, bet arī ticami to uzlikt uz papīra. Lai gan, vērtējot romāna sižetu, to zināmā mērā var dēvēt par lubu literatūru, «Ostendes pludmale» ir ļoti «pareizi» uzrakstīta grāmata, kas var kalpot par paraugu jaunajiem rakstniekiem. Viņiem būtu ko pamācīties no Ž.Harpmanes, kuras grāmata tikko manāmi balansē starp šedevru un ļoti labu lubu literatūru.
Atšķirībā no latviešu lasītājiem jau zināmā rakstnieces darba «Es, kas nepazinu vīriešus» «Ostendes pludmale» neuzdod tik eksistenciālus jautājumus, piemēram, par cilvēka spējām dzīvot vientulībā; par to, cik lielā mērā mūsu dzīvi nosaka atmiņas kopš apzinīgā vecuma. «Ostendes pludmales» ar mākslu un bohēmu saistītie varoņi dzīvo, par dzīvi īpaši nedomājot, priecājas, iemīlas, viļas un mirst, taču – dzīve turpinās, un cilvēku savstarpējo attiecību dažādās šķautnes ir visreālākais tās piepildījums. Un tomēr romāns zināma mērā liek pārdomāt lasītājam savu dzīvi, to, cik maz, iespējams, viņš patiesībā pazīst cilvēkus, kas ikdienā ir viņam līdzās, ka caur dzīves nolemtības labirintu var iziet pa vairākiem ceļiem, no kuriem cilvēks parasti izvēlas sāpīgākos.
