Desmit jauniešu – deviņi no Jelgavas, viens no Rīgas –, lai vāktu atkritumus, pagājušajā nedēļā laivoja pa Iecavu, Vircavu, Lielupi.
Desmit jauniešu – deviņi no Jelgavas, viens no Rīgas –, lai vāktu atkritumus, pagājušajā nedēļā laivoja pa Iecavu, Vircavu, Lielupi. Viņu veikumu var apskatīt Raiņa parkā. Instalācija “Zivs” gan nav visai izskatīga. Tā ir liela “zivs” no lieliem mēsliem.
Upēs vēl ir ko atrast. Palicis blakusvāģis, pāris ledusskapju un citas pašu spēkiem neizceļamas un laivās nenovietojamas lietas. Dalībnieku sākotnējās bažas bijušas par laika apstākļiem, iekrišanu upē, iespējamo garlaicību.
Dalības maksa ir labs filtrs
Upē no desmit dalībniekiem iekrita septiņi. Lietus lijis atbilstoši vērojumiem. “Kad notiek pasākumi skautiem, gandrīz vienmēr esam izmirkuši, kad dabā dodamies kopā ar meitenēm, spīd saulīte. Arī šoreiz, kad Iecavā ar laivām gaidīju pārējos, gāza kā no spaiņiem. Kad ieradās komanda ar meitenēm, lietus – ne pilītes. Pēdējā dienā, tiklīdz bijām beiguši uzstādīt instalāciju, nogranda pērkons un atkal gāza,” stāsta Valters, viens no šā projekta iniciatoriem un organizatoriem, kas, gaidot savējos, kaut arī vēl svešos vienaudžus, izdomājis iepazīšanās spēli “Cepumiņ, atdodies!”. Kā tā norisēja? Protams, ļoti labdabīgi. Pārējā informācija tikai pret patentu.
Puišiem šī nav pirmā aktivitāte sabiedriski derīgajā darbā. Vai ir sajūta, ka ietekmējat cilvēku dzīvesveidu, domāšanu?
“Mēģinu visu darīt vispirms sev. Gribu dzīvot skaistu un saturīgu dzīvi,” saka Roberts. Bet Valters papildina: “Man liekas, ka mazliet mūsu rosīšanās sabiedrisko domu ietekmē. Cilvēki redz, ka var dzīvot citādi. Mēs jau nestrādājam uz masām. Lai veidotu saturīgas komandas un varētu tuvināties ar katru, grupa nedrīkst būt lielāka par 10 – 12 cilvēkiem. Par to, ka tas ir veiksmīgi, liecina dalībnieku vērtējums. Lielākā grupā nekad visi nebūs apmierināti. Lai piedalītos tieši tie, kam jāpiedalās, bija jāmaksā arī dalības maksa – pieci lati. Tas ir ļoti labs filtrs. Neatnāks tie, kas vienkārši gribēs nobraukt pa upi uz citu rēķina. Domei iesniedzām projektu par 490 latiem, mums piešķīra 300, pārējais bija jāsedz un jāpieknapinās.”
Pasākums – bez urkšķēšanas
“Jaunieši bija pārsteigti. Nemaz netika lietots alkohols. Dziesmas gan dziedājām. Rūtai tāda balss, ka upe nodrebēja,” stāsta Valters.
Rūta pagājušajā gadā piedalījusies arī Saulkrastu džeza festivālā, bet šogad būs skatītāja: “Es zināju, ka vākšu atkritumus, bet nebiju gaidījusi tik lādzīgus cilvēkus. Izpalīdzīgi, bez urkšķēšanas katrs darīja to, kas jādara. Bija misijas apziņa un trīskāršs gandarījums. Darīts labi dabai, daudz piedzīvots, satikti savējie.”
Rūdis: “Pārsteidza tas, ka satikos ar cilvēkiem, kas domāšanas stilā un dzīves uztverē ir līdzīgi man. Bez riebuma paņemt aļģēm apaugušus, glumus priekšmetus un priecāties par procesu. Esmu atradis savus domubiedrus. Domāju iestāties organizācijā “IMKA Jelgava”.”
Līga Ludzīte: “To, kas notika, gribētu atkārtot vēl un vēl. Mani pārsteidza pasākuma vadītāju lielā atbildības izjūta. Viņiem ir tikai 18 gadu.”
“Jaunieši pēc šādiem pasākumiem tomēr mainās,” atzīst Roberts. “Jā, bet tas jau nav mūsu nopelns. To dara daba, kas Latvijā nav vāja,” piebilst Valters. Rūta, atbildot uz jautājumu par izmaiņām dzīves uztverē, teic: “Es vēl neesmu visu izanalizējusi. Parasti ilgi domāju. Tomēr kaut kas ir citādi. Bet Aija krasi mainījās īsā laikā. To viņa fiksējusi arī kopīgi rakstītajā dienasgrāmatā, kurā katrs varēja dalīties savos iespaidos.” “Esmu daudz mācījusies no citiem jauniešiem. Citādi skatos uz Latvijas dabu. Pārsteidza īpaši jaukā zēnu izturēšanās pret meitenēm. Biju dzirdējusi par Robertu un Valteru, bet nepazinu. Puiši nemaz neapzinās, cik ļoti atšķirīgi viņi ir un cik forši. Acis kā dzirkstelītes.”
Liene: “Mani sajūsmināja tīrā upe pēc mums. Un dzīvošana teltīs, jaukā gaisotne bez telefoniem un “draugiem. lv”. Mums visiem bija kopīgs mērķis.
Roberts: “Šis pasākums pagāja ar smaidu, prieku un zināmu “pofig” devu. Neviens ne īdēja, ne kurnēja.”
Valters: “Vienīgi beigās bija izsīkums. Sanāca, ka vides mākslas meitenes netika, instalāciju veidojām paši. Vienam otram tik daudz pieredzes, cik vizuālās mākslas stundās gūts. Kad instalāciju vajadzēja vest no Lediņiem, kur tā tapa, uz parku, redzējām, ka tā neturas kopā. Viss beidzās labi. Ne velti mūsu devīze bija “Dzīve ir rožu lauks, bet viegli nebūs”.”
Šī bija pirmā reize, kad meiteņu un zēnu komandā bija līdzsvars – 5:5. “Ja grupā ir tikai čaļi, vieglāk dzīvot un vieglāk “saiet arī matos”. Ja ir meitenes, jāsāk “filtrēt”, ko runājam, kā uzvedamies. Kaut gan šoreiz viss noritēja diezgan brīvi,” rezumē Roberts.
Vasaras kalendāra priekšrocības
Vasaras plāni ir atšķirīgi: Romualds Skvireckis (15 gadu) mēnesi plus dažas dienas strādās kokaudzētavā. Ja gadīsies iespēja, labprāt piedalīsies līdzīgā pasākumā, ja ne, domās, kā atpūsties. Dosies uz koncertiem. Rūdis Puķītis (18 gadu) mazliet pastrādās Jelgavas Gaļas kombinātā, jo vēlas nopelnīt naudu, ko ieguldīt līdzīgos pasākumos, kāds bija šis. Rūta Ziemele (17), kā pati saka, būs mierīga, dzīvos dārzā. Dosies uz Skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Cer apvienot dejošanu un dziedāšanu. Līga Ludzīte (17) vasaru pavadīs, strādājot krodziņā “Tabago” par oficianti. Viņas plānos ir tikai pāris no darba brīvu nedēļu, lai ES programmas “Jaunatnei” ietvaros dotos uz Tunisiju, kur notiks faunas un ūdens biotopu pētīšana. Aija Tiltiņa (17) piedalīsies deju svētkos, ķers mirkļus jūrmalā, atpūtīsies ar draudzenēm dārzā. Liene Bērze (16) cer, ka jūlijā strādās “Lediņos”. Augustā, pateicoties “Jundai”, jauku laiku pavadīs īpašā meiteņu nometnē Zviedrijā, kur būs pulcējušās vienaudzes no 10 valstīm. Roberta Rubeņa (18) un Valtera Pranka (18) vasara saplānota. Nedēļa āra dzīves vadītāju apmācības kursos, ko organizē “IMKA Latvija”, divas nedēļas bērnu nometņu vadīšana Kuldīgas rajonā, vēlāk ekskursiju vadīšana 30 bērniem no Anglijas, ekspedīcija pa Latviju kopā ar holandiešiem. Abi censoņi plāno doties arī uz Tunisiju.
Bet pirms tam viņiem vēl jātiek galā ar grāmatvedības darbiem, jo Domē jāiesniedz atbilstoša dokumentācija. Ne viens, ne otrs no viņiem šo lietu neprot. Bet iemācīsies. Tad pratīs. Kā Robis saka: “Projektu izdomāt un uzrakstīt nav liela māksla, bet tikt ar visu galā – tas gan prasa milzum daudz enerģijas”.
