«Nerakstu tādēļ, ka būtu visu zinoša, bet kā cilvēks, kas gājis cauri izmisumam un bailēm» – tie ir vārdi no Emmas Rimšas vēstules.
“Nerakstu tādēļ, ka būtu visu zinoša, bet kā cilvēks, kas gājis cauri izmisumam un bailēm” – tie ir vārdi no Emmas Rimšas vēstules. Kalnciema pilsētas nomalē dzīvojošo kundzi rosinājis izteikties jūnija “Novadiņā” aprakstā “Dzīve uz frontes līnijas” atstāstītais notikums par 1944. gada 8. augustā Valgundē – pie Graudu mājām nošautajiem sešiem partizāniem, no kuriem jaunākajam tolaik bija tikai piecpadsmit gadu.
Toreiz no nāves izdevās izbēgt viņas pirmajam vīram Robertam Cabem. Pēc kāda avota ziņām, viņš no arestēšanas paglābies, paslēpjoties akā. Emma Rimša to katrā ziņā noliedz. Nekādas lēkšanas akā tur neesot bijis, pa lauku Roberts bēdzis prom un laimīgi ticis līdz tēva mājām. Viņam šajā ārkārtīgi saspringtajā brīdī droši vien palīdzēja mežsarga prasmes un Latvijas Armijas karavīra rūdījums. Emma Rimša stāsta:
“Mežos tolaik slapstījās daudzi, kas izvairījās no iesaukšanas leģionā. Arī mans vīrs Roberts Cabe. Vīra tēvs vārīja kartupeļu zupu, ar ko baroja mežiniekus. Dienas viņi pavadīja mežā, bet naktīs pārgulēja tēva māju siena šķūnī. Es tolaik arī dzīvoju pie vīra vecākiem un mātes cerībās gaidīju pirmdzimto, kurš nāca pasaulē tieši tajā laikā, kad dega Jelgava. Kādā vakarā jau krietnā krēslā pie mums mājās ielauzās trīs bruņoti vācu karavīri. Sāka pārmeklēt skapi, izvandīja pat bērna gultiņu un pēc tam mūs ar vīratēvu izdzina pagalmā. Pārsteigti ieraudzījām, ka tur trīs zaldātu apsardzībā stāvēja mans vīrs. Viņš prasīja, lai iznesu jaku. Tas bija silts vasaras vakars, un es sapratu, ka patiesībā viņam nav auksti, bet viņš prasa ieroci, kas atradās jakas kabatā. Īsu brīdi šaubījos, ko darīt, bet tad nolēmu ieroci nedot. Ja sargi to pieķertu, mums visiem būtu gals. Tad vācieši devās uz siena šķūni, kur pie panta bija pieslietas trepes. Viņi pa tām uzkāpa augšā un atrada pārējos mežiniekus. Pēc tam vācu karavīri visus trīs, ieskaitot manu vīru, aiztrieca prom.
Naktī dzirdēju troksni. Nobridies, ļoti uztraukts viņš atskrēja un teica: “Uz mani šāva, bet netrāpīja. Es steigšos brīdināt pārējos.” Viņš runāja ar tēvu. Teica, lai ar zirgu aizbrauc uz mežā zināmu stigu mežsarga Grūbes apgaitā. Toreiz ratos mums jau bija sakrauta visa iedzīve, jo tāda situācija, ka vajadzēs pamest mājas, var rasties ik brīdi. Tēvs darīja tā, kā dēls teica.”
No stāstītā izriet, ka sešu valgundnieku nošaušana nebija meža ķemmēšanas rezultāts, bet gan, visdrīzāk, nodevība. Mežā paslēpušos dezertieru grupu, iespējams, bija nodevis kāds vīrs, kura vārdu Emma Rimša neatklāj, jo ne par vienu nevēlas teikt ko sliktu. Turklāt šis aizdomās turētais cilvēks ir miris. Un droši vien arī jāņem vērā, ka īsti nav zināms, kā patiesībā bija, bet bez iespējām aizstāvēties otru nomelnot nav cilvēka cienīgi. Bija meža dzīve, meža ļaudis un nežēlīgs karš. Visiem bija skaidrs – kara beigas ir tuvu un sava dzīvība jāglābj. No citiem avotiem zināms, ka toreiz vācu karavīru rīkotajā meža brāļu iznīcināšanā bija sagūstīti pat vienpadsmit pagasta iedzīvotāju. Četri atlaisti mājās.
Par mežsargu Grūbi Emma Rimša, kā arī viņas otrais vīrs Aleksandrs Rimša, kas kara laikā dzīvoja Valgundes pagasta Gaurās, zina teikt, tas bijis uzticams cilvēks, kas citus nenodeva. Grūbe, kā arī Aleksandra tēvs zinājuši par krievu izpletņu lēcējiem – izlūkiem (vīrieti un sievieti) –, kas izlikās par bēgļiem no Jelgavas, bet patiesībā atsūtīti, lai koriģētu artilērijas uguni. Viņi bija pazaudējuši rāciju un tādēļ nevarēja savu uzdevumu veikt. Vīrietis sevi saucis par Ernestu Rinku. Izlūki runājuši gan latviski, gan vāciski.
