1944. gada vasara bija baiga ne tikai rudzu laikā nopostītajai Jelgavai, bet arī lauku iedzīvotājiem, kuru mājas atradās pie Lielupes, jo pa to no jūlija līdz oktobrim gāja frontes līnija.
1944. gada vasara bija baiga ne tikai rudzu laikā nopostītajai Jelgavai, bet arī lauku iedzīvotājiem, kuru mājas atradās pie Lielupes, jo pa to no jūlija līdz oktobrim gāja frontes līnija. Šajā “Novadiņā” – kara laiks valgundnieku atmiņās.
1936. gadā dzimušais Ilmārs Kiršteins, kas tolaik dzīvoja Valgundes pagasta Ošos, būdams savu vecāku vienīgais dēls, bērnībā bija pieradis ieklausīties pieaugušo sarunās. Publicējam četrus viņa atmiņu stāstus, kā arī 1949. gadā dzimušā Kārļa Degaiņa un citu valgundnieku stāstīto.
Vakara pastaigas laikā
Mūsu māju šķūnī dzīvoja vīri – fabrikas strādnieki, kas raka tranšejas. Sievietes, kas arī bija norīkotas pie šā darba, mita kaimiņu šķūnī. Krievu uzbrukumu gaidīja no Dalbes puses. Izcirta mūsu ābeles un gabalu meža. Kādā vakarā, kad tranšeju racēji pastaigājās, gaisā parādījās krievu lidmašīnas. Ieraudzījušas cilvēku kustību, tās sāka pikēt un šaut ar ložmetēju, bet laimīgi nevienam netrāpīja. Visi pamuka nost.
Armijai pretī nerunāsi
Vienu rītu pieceļamies un skatāmies – kūtij durvis uzlauztas. Labākās teles vairs nav, bet lielajā zaldātu katlā vārās gaļa. Armija ir armija – tai pretī nerunāsi. Citu rītu mūs visus, lielus un mazus, vācu virsnieks nostādīja ierindā un jautāja par partizāniem: “Vai ir mežā?” “Nē, nav neviens manījis.” Taču krievi ar izpletni bija nosvieduši vienu gruzīnu: melna bārda, automāts ar ripu– “dektjarovs” –, pie sāniem granāta un pistole, lielā virsnieku siksna. Ar viņu kopā bija vēl pieci seši vīri – noplukuši, vājiņi, šautene ar drātīti sasieta. Turpat puskilometru tālāk zaru būdā viņi dzīvoja un ēda no lauka mūsu kartupeļus. Kaut kas jāēd ir. Vakaros šie ienāca un teica: “Saimniek, kā būs ar vakariņām?” Tad bija gan zupiņa, gan vēl kas. Kaimiņos divas mājas tālāk atradās neliels vācu štābs. Viņi pa logu meta ārā cigāru izsmēķus. Es kā puišelis tos pavandīju – ievelk dūmu, paliek galīgi dulls…
Tas jau bija rudenī, kad vācieši teica, ka mums jājūdz zirgs un jābrauc uz Kurzemi. Nav ko vairs gaidīt. Tēva māsa prata mazliet vāciski. Viņa ar vāciešiem runāja tikai pa labam – kafiju lēja un iestāstīja, ka mēs tomēr paliksim pie krieviem. Vācu virsnieks noburkšķēja: “Laba dzīve gan jums nebūs” un aizgāja.
Otrā rītā melnais gruzīns bija klāt. Ar mums viņš vairs nerunāja. Pasauca laukstrādnieci Serafimu Petragu, kas bija baltkrieviete un tika norīkota saimniecībā kā laukstrādniece (tāda tradīcija bija vēl no Latvijas laika, ka vasarās laukos strādāja izpalīgi). Gruzīns tad nu Serafimai prasīja: “Kāds ir saimnieks?” Viņa atbildēja, ka labs, pie viena galda ēd – nav problēmu. Ja labi, tad labi. Vēlāk gruzīns bija kaut kāds priekšnieks cukurfabrikā. Tad viņš teica: “Ja jums, saimniek, ko vajag, atnāciet pie manis – es tūlīt nokārtošu.” Protams, neko ne vajadzēja, ne arī gāja.
Litrs samazgu spainī
Vairs neatceros, ko mēs tajā laikā mežā barojām. Zupa tika nesta no konservu bundžas pagatavotā litrā. Vai tie bija vācu dezertieri, vai krievu partizāni? Varbūt es jaucu. Taču tas, kuru barojām, tika noķerts un briesmīgi sists. Māte dzirdēja, ka viņš saviem spīdzinātājiem teica, ka nezinot mājas, no kurām sniegta palīdzība, taču parādīšot to trauku, kurā viņam mežā nesa zupu. Nekavējoties māte litru paslēpa, nogremdējot to samazgu spainī. Šie izskatījās – trauka nebija – un lika mūs mierā.
Par matu no Sibīrijas
Kā tagad ir narkotikas, tā pirmajos pēckara gados bija šaujamie. Ar tiem mētājās pilni grāvji – ja tikai tev nav slinkums savākt. Man tas ļoti patika. Reiz, pusdienas laikā guļot pie vāgūža, ievēroju, ka aiz piebūvītes caur dēļiem rēgojas šautene ar visām patronām. Tolaik jau gāju skolā un par atradumu izstāstīju brāļiem Andrejeviem. Jaunākais lūdza iedot pašaut. Kāda problēma?! Še tev šautene un patronas! Mērķi viņi uzlika uz Vāņos uzbūvētā jaunā šķūņa, kas bija pilns ar neizkultu labību. Gadījās, ka viena lode bija degošā. Šķūnis aizdegās un nosvila līdz pamatiem. Bija dziļi krievu laiki. Valdīja Staļins. Par šautenes turēšanu mājās – joki mazi. Mani izsauca ārā no klases. Bija ieradies kaut kāds čekas priekšnieks. Tik daudz man prāta bija – teikt, ka šauteni atradu mežā. Toreiz par matu atradāmies no Sibīrijas.
Mierlaukos karš
nav īsti beidzies
Valgundes pagasta Mierlaukus, kas atrodas pašā upes krastā 16 kilometru lejpus Jelgavas, vācieši daļēji uzspridzināja 1944. rudenī. Saimnieks Kārlis Degainis atceras šos notikumus no sava tēva Pētera Degaiņa stāstiem. Visu pēckara laiku kaut kas tiek darīts mājas atjaunošanā, taču karš Mierlaukos tā īsti neesot beidzies. Ēkas atjaunošana pirmskara skaistumā pēckara paaudzei tomēr nav pa kabatai.
Mīnas saraktas pat kartupeļu laukā
Spridzināšana notikusi naktī, kad saimnieks Pēteris bijis izbraucis bēgļos. Taču viņa sieva Late palikusi mājās pieskatīt saimniecību. Spridzināšanas brīdī māju izmisīgi atteikusies atstāt bēgļu Vicinsku ģimene ar zīdainīti. Laimīgā kārtā viņi atradušies tajā ēkas pagraba daļā, kas spridzināšanas laikā palika neskarta. Traģisks ir stāsts par Mierlauku saimnieci Lati, kurai tolaik vēl nebija piecdesmit. Kādu dienu viņa devusies pēc mantām, kas bija paslēptas nepilnus simts metrus no mājas pie vecajiem Valgundes muižas pagrabiem. Atceļā Late nepamanīja kājnieku lēcošo mīnu un tika nonāvēta. Mīnas vācieši saraka arī kartupeļu laukā. “Kāpēc gan tas bija jādara?” neizpratnē ir Kārlis. Viņš atzīst, ka vācu karavīri tajā situācijā darbojās kā postītāji. No militārā viedokļa bezjēdzīga ir arī Biedrības nama uzspridzināšana Upeniekos. Kaut gan Otrajā pasaules karā pie Valgundes kaujas nav notikušas, Mierlauku, kā arī kaimiņos Skaistlauku mājām zaudējumus nodarīja artilērijas apšaudes pāri Lielupei. Tā tika iznīcināta arī Mastiķu paraugsaimniecība pretī Mierlaukiem upes kreisajā krastā.
Krusts pie Graudiem
1944. gada 8. augustā Valgundē pie Graudu mājām vācieši nošāva sešus pagasta vīrus – brāļus Osvaldu un Imantu Kulbergus, Olafu Zikmani, Artūru Freimani, Auniņu un Jēkaupu Majoru, kuram, kā atceras A.Freimaņa meita Ārija Cesere, tolaik bija tikai piecpadsmit gadu. No nāves izglābās Roberts Cabe – viņam izdevās aizbēgt, paslēpjoties akā. Ir divas traģiskā notikuma versijas. Deviņdesmit gadu vecā valgundniece Erna Kalniņa zina stāstīt, ka pagasta iedzīvotāji konfliktu izprovocējuši, paši šaujot uz vāciešiem, kas pārvietojās pa Kalnciema ceļu. Vācieši nav bēguši, bet gan izsaukuši papildspēkus un uzbrucējus sagūstījuši, pēc tam nežēlīgi sodījuši. Izbēgušais R.Cabe, kā pats stāstījis, vēlāk atriebjoties mežā nošāva kādu vācu karavīru. Ārija Cesere, kas tagad dzīvo Olaines pagastā un kurai tolaik bija astoņi gadi, atceras, ka šos sešus vīrus un pusaudzi vācieši sagūstījuši, ķemmējot mežu, kā dezertierus, kas izvairās no iesaukšanas leģionā. Upuru piemiņai viņu nogalināšanas vietā Latvijas Brāļu kapu komiteja uzlika baltu krustu. Zināms, ka 1945. gada aprīlī četri nošautie, tostarp brāļi Kulbergi un A.Freimanis, tika pārapbedīti Valgundes kapos. Taču, pēc agrākā valgundnieka Gunāra Vildes teiktā, divu cilvēku mirstīgās atliekas tajā vietā palikušas.
