Turpinājums,
sākums 30. septembrī
Dzīvojot Tenerifē pandēmijas laikā, bija liegta iespēja piedzīvot slaveno kūrorta naktsdzīvi. Klubi bija slēgti, pulcēšanās nenotika, bāri strādāja, vēlākais, līdz pulksten 22, un tajos bija dažādi aizliegumi – nedrīkstēja dejot, dziedāt karaoki, joprojām visur jābūt uzvilktai sejas maskai, jāietur distance, un visādi citādi tāda ballīšu dzīve Tenerifē nenotika, un es to nepiedzīvoju. Tenerifē vēsturiski tiek rīkots arī viens no pasaules lielākajiem karnevāliem, kas ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā un tiek dēvēts par otro populārāko karnevālu pasaulē aiz nepārspētā Riodežaneiro karnevāla, bet, protams, Covid-19 ierobežojumu dēļ tas nenotika ne 2020., ne 2021. gadā.
Daba Tenerifē
Kur kaut kas ir atņemts, citur ir iedots. Lai gan Tenerife ir lielākā no Kanāriju salām, patiesībā tā ir diezgan maza, pēc izmēra aptuveni Kurzemes platībā. Gandrīz visu salu pa perimetru apņem šoseja, un Tenerifei apkārt ar automašīnu var apbraukt aptuveni trīs stundās. Braukt pa šoseju ir pat ļoti baudāmi, jo maksimālais ātrums ir 120 kilometru stundā, ar gandrīz nepārtrauktu skatu uz okeānu. Bet netrūkst arī kalnu serpentīna ceļu, kuros nav iespējams pabraukt ātrāk par 30 kilometriem stundā un var nākties sastapties ar nervus kutinošiem līkumiem un ļoti stāvu ceļu. Lai gan sala ir maza, Tenerifē ir patiesi daudz, ko apskatīt un piedzīvot. Elpu aizraujoši dabasskati, kristāldzidrs ūdens, satriecošas klintis un tāds savāds pirmatnējums – tas noteikti raksturo Tenerifes dabas dažādību.
Teides Nacionālais parks
Ne tikai Tenerifes, bet visas Spānijas augstākā virsotne ir aktīvais vulkāns Teide, trešais lielākais pasaulē. Tas paceļas 3718 metru virs jūras līmeņa, bet, ja mēra no okeāna dzelmes, tas sasniedz 7500 metru un tādējādi ir augstākais vulkāns pasaulē. Pēdējais izvirdums Teidē notika 1909. gadā. Brauciens uz Teidi bija pati pirmā ekskursija, kurā devos, un tas notika jūnija sākumā, kad vēl ziedēja unikālās puķes – sarkanās tahinastes. Dabiskos apstākļos tās sastopamas tikai Tenerifē, aug 1500–2000 metru augstumā vulkāna tuvumā. Ziedēšanas laiks ir ļoti īss, tikai viens mēnesis, no maija līdz jūnijam. Pēc formas tahinastes atgādina milzīgu konusu, tās var izaugt pat līdz trīs metru augstumam un sastāv no centrālā stumbra un simtiem mazu sarkanu ziediņu, kuros rosās vietējās bites. Augs ir divgadīgs, zied tikai otrajā gadā un pēc ziedēšanas iet bojā. Tahinaste, par tās raušanu vai bojāšanu piemērojams sods.
Uz Teidi ved viegli izbraucams ceļš, bet lejup gan nedrīkst steigties, jo straujās spiediena maiņas dēļ var aizkrist ausis, līdzīgi kā tas notiek, nolaižoties lidmašīnai. Ir tiešām interesanta sajūta, kad, braucot ar auto, ātri un viegli var tikt virs mākoņiem! Brauciena laikā daba mainās vairākkārt – mākoņu zonā tā kļuva pavisam zaļa, bet tad pakāpeniski arvien akmeņaināka, tuksnešaināka, pilnīgi tukši zilas debesis un sastingusi lava. Galvenais dabas parka laukums atrodas patiesi augstu, gaiss ir ļoti svaigs un ievērojami vēsāks, paveras elpu aizraujošs skats uz milzīgo krāteri, un liekas, ka šādi drīzāk varētu izskatīties uz kādas citas planētas, varbūt uz Marsa vai Mēness, jo skats neatgādina neko līdz šim redzētu. Un absolūts klusums visapkārt. Nereti cilvēki apsēžas uz kāda lielāka akmens ar skatu tālumā un ļaujas meditācijai. Patiesi maģiska vieta, bet vēl brīnumaināku mirkli piedzīvoju naktī.
Devāmies tālāk pa ceļu, kurš vijās un aizvijās, līdz nonācām netālu no Teides observatorijas – vienas no nozīmīgākajām internacionālajām observatorijām pasaulē, jo saprotams – zvaigžņu vērošana no Teides ir pavisam citā līmenī. Nekāda gaismas piesārņojuma, tuvākie mākoņi ir, iespējams, kilometru zemāk, un zvaigznes – tik neaptverami daudz un tik spožas! Zvaigžņu vērošana Teidē noteikti ir katra astronomijas entuziasta sapņu piepildījums, bet nespēs atstāt vienaldzīgu nevienu. Pirms šī piedzīvojuma gan ir jānodrošinās ar vissiltākajām drēbēm, ja iespējams, plediņiem, karstu tēju termosā un uzkodām. Vēroju zvaigznes un tad apmēram divos naktī manā acu priekšā virs klints uzlēca mēness – tik spožs kā prožektors. Vērot mēness uzlēkšanu no klints 3000 metru augstumā, atrodoties uz salas Atlantijas okeānā, noteikti ir viens no unikālākajiem mirkļiem manā dzīvē līdz šim.
Maskas ciemats
Maska (Masca) ciemats ir vieta, kas noteikti jāapmeklē, esot Tenerifē. Nokļūšana vien līdz šim ciematam ir atsevišķs piedzīvojums – šaurs kalnu ceļš ar asiem līkumiem kraujas malā, pa kuru braucot pati tā arī ne reizi neuzdrošinājos sēdēt pie stūres, jo pat pieredzējušākiem autovadītājiem šis posms, kurš iesaukts par Maskas ceļu, ir tiešām nervus kutinošs. Ja sevī nejūtat profesionāla autosportista gēnu, rekomendēju izvēlēties īrēt jaudīgu mašīnu ar automātisko ātrumkārbu, lai gan tās, protams, ir dārgākas, bet ietaupījums uz nervu rēķina gan būs pamatīgs. Tenerifē ir daži patiesi ekstrēmi ceļu posmi. Atmiņā spilgti palikušas vismaz divas epizodes, kad auto noslāpst lielā stāvumā, aiz muguras jau citas mašīnas, bet līdz augšai kaut kā ir jātiek jebkurā gadījumā! Katrā ziņā man bija ļoti paveicies, ka šajos braucienos pie stūres sēdēja izveicīgs un uzticams autovadītājs.
Maskas ciemats apmeklētājus apbur ar savu nepieejamību un krāšņajām ainavām, tas atrodas ielejā starp diviem ievērojama izmēra kalniem. Ciemata apkārtne šķiet burvestības pilna, un ēkas ir celtas uz iespaidīgo klinšu šaurajām korēm. Maskā dzīvo ne vairāk kā 100 iedzīvotāju, no kuriem daži savas mājas terases ir pārvērtuši par mazām kafejnīciņām, kurās var iedzert kādu dzērienu un panašķoties ar vieglām uzkodām.
Akmens vārti ar fantastisku skatu
Teidi un Masku apmeklē ikviens tūrists. Es, kā salas iedzīvotājai tas pienākas, centos nokļūt arī tādās vietās, par kurām nav rakstīts nevienā tūrisma informācijas bukletā. Biju redzējusi bildes, ka eksistē vieta ar nosaukumu Acs, dēvēta arī par akmens vārtiem, bet kartē precīza šīs vietas lokācija nav atrodama. Akmens vārti ir dabisks veidojums klints galā ar plašu skatu uz Atlantijas okeānu, pa kreisi redzama Losgigantes pilsēta un osta. Otrā pusē paveras brīnišķīgs skats pāri Barranco Seco, var teikt, ka redzams gandrīz viss Tenerifes dienvidrietumu krasts. Tuvumā ved pārgājienu takas, bet ne tieši uz akmens vārtiem. Ieeja patiešām ir slēpta, un to nav viegli atrast, tāpēc iepriekš meklēju internetā norādes un skatījos pārgājienu entuziastu video, lai neapmaldītos, jo šie akmens vārti no iešanas puses vispār nav redzami līdz pat pēdējam brīdim. Acs nav vienīgie akmens vārti Tenerifē, bet kas padara tieši tos tik īpašus? Šī vieta ir redzama no tālienes, no tās pašas Losgigantes un arī no okeāna, bet, no lejas raugoties, tas izskatās kā ļoti mazs caurums klintī. To, cik lieli un vareni ir šie akmens vārti, var aptvert tikai tad, kad pats esi tur nokļuvis. Abas puses ir atvērtas un piedāvā elpu aizraujošu skatu. Tomēr tas nav vienīgais elpu aizraujošais aspekts šajā pārgājienā. Lai nokļūtu galamērķī, ir nepieciešams augsts fiziskās sagatavotības līmenis, jo ceļš uz to ir ļoti izaicinošs, fiziski grūts. Jābūt modram, jāskatās citu ceļotāju atstātās smalkās norādes, kas palīdz atrast pavisam šauru, maziņu taciņu kalnu grēdas malā, kura aizved līdz galamērķim. Nonākot tur, gandarījums bija milzīgs! Skats graujošs! Bet lielākais joks pārgājienos ir tāds – kad šķiet, ka mērķis sasniegts, saproti, ka tā ir tikai puse no maršruta, jo vēl viss tas pats attālums būs jāveic arī atpakaļ.
Dabiskie baseini un alas
Dabiskie baseini, kas veidojušies, sastingstot lavai (tos vietējie dēvē par charcos), ir iecienīta pludmales alternatīva tieši vietējiem iedzīvotājiem. Ne visur ir pieejamas smilšu pludmales, bet tas nevienu nekavē laiskoties ūdens tuvumā mūžam karstajās dienās. Dabiskajiem baseiniem piemīt īpašs šarms, nevaldāmas dabas noskaņa. Šo baseinu robežas ir akmeņi, pret kuriem sitas okeāna viļņi, atgādinot par dabas spēku. Baseinos var nodarboties ar snurkelēšanu vai vienkārši mierīgi peldēt un vērot, kā uz klintīm atpūšas lieli, sarkani un melni krabji. Dodoties uz dabiskajiem baseiniem, ir ieteicams vilkt speciālas gumijas čības, lai pasargātu savas pēdas no nevēlamas satikšanās ar jūras ežiem.
Tenerifē ir daudz dabiski veidojušos alu, kā vienu no aizraujošākajām var minēt Tankonu (Cueva del Tancon), kurā ir iespējams lēkt no vairāku metru augstuma vai bailīgākiem cilvēkiem – vienkārši ieslīdēt no sāniņa. Pirmajā reizē brīnišķīgi zilais ūdens tā vilināja, ka domāju ielēkt alā ar visām ūdens brillēm un apskatīties, kas redzams pašā dzelmē. Jāatzīst, tā gan nebija laba ideja – brilles no lēciena parāvās uz augšu un sāka grimt. Protams, es neiedomājos par šīm loģiskajām sekām, bet situāciju redzēja kāds vietējais zēns – viņš metās ūdenī, ienira vairākus metrus un atdeva man manas brilles! Vislabākais ir tas, ka šī glābšanas operācija ir iemūžināta video, pateicoties kamerai, ar kuru var filmēt arī zem ūdens. Tas bija ļoti priecīgs mirklis, un es kārtējo reizi pārliecinājos par vietējo iedzīvotāju draudzību, viesmīlību un vienkārši labo dabu.
Turpinājums nākamajā numurā
