Nobeigums.
Sākums 30. septembrī
Aktīvas atpūtas piekritējiem Tenerife ir kā radīta. Sala piedāvā plašu aktivitāšu klāstu gan tiem, kuri nekad nevar nosēdēt mierā, gan tiem, kas vēlas vienkārši relaksēties saulē. Es vairāk pievērsos aktīvās atpūtas iespējām, pārsvarā ūdenssportam.
Būt uz viļņa!
Viena no pirmajām aktivitātēm, ko izmēģināju Tenerifē, ir sērfošana. Man paveicās, ka Tenerifē jau apmēram 10 gadu dzīvo sērfošanas trenere Kristīne no Latvijas, kura ir atvērusi savu sērfa skolu pašā populārākajā sērfošanas pludmalē visā Tenerifē – Playa de las Américas. Biju ļoti priecīga, ka pirmos soļus sērfošanā spēru bez valodas barjeras uzticamas treneres pavadībā, jo sērfošana noteikti ierindojama ekstrēmo sporta veidu kategorijā.
Kristīnes sērfa skolā pret sērfošanas apmācību attiecas pavisam nopietni – pirms došanās ūdenī visi audzēkņi tiek iepazīstināti ar sērfošanas teoriju, galvenajiem uzvedības noteikumiem ūdenī un drošības instrukciju. Pēc tam tiek demonstrētas galvenās kustības – uzlēkšana uz sērfa un ķermeņa pozīcija, kādā jāatrodas, lai pirmajā reizē varētu vismaz mazliet aizbraukt pa vilni. Kad jaunie entuziasti, tajā skaitā arī es, vairākas reizes esam izmēģinājuši kustības turpat skolā, katram tiek piešķirts atbilstošākais sērfa dēlis, pilnais hidrotērps un gumijas čības, lai, ejot okeānā, nesagrieztu pēdas uz akmeņiem un koraļļiem. Playa de las Americas, lai arī slavenākā no visām pludmalēm Tenerifē, ir ar saviem izaicinošajiem faktoriem. Viens no tiem noteikti ir jau minētie akmeņi – nav tādas vietas šajā pludmalē, ne sauszemes, ne ūdens zonā, kurā būtu maigas un mīkstas smiltis. Tas noteikti ir papildu stresu veicinošs apstāklis, bet galvenais noteikums ir nekrist ūdenī stāvus ar galvu uz leju, lai maksimāli izvairītos no nopietnām traumām. Tiesa gan, starp regulārajiem sērferiem pludmalē savus labākos viļņus ķēra kāda sieviete, kurai vienmēr bija ķivere. Kristīne zināja stāstīt, ka šī sieviete sērfojot ir guvusi galvas traumu. Apbrīnojami, ka cilvēki arī pēc nopietniem savainojumiem tik un tā turpina nodarboties ar šo ekstrēmo sporta veidu. Bet viņus var saprast – ar sērfošanu tiešām var “saslimt”. Tas ir unikāls sports veids, ļoti ciešā kontaktā ar dabu. Esot uz viļņa, pārņem sajūta, ka tu esi daļa no varenā okeāna un dabas norisēm, jo katra reize ūdenī ir citādāka. Katru dienu viļņu augstums, ātrums, apjoms un lūšanas virziens ir atšķirīgs, tas var mainīties pat vairākas reizes dienā. Protams, sērfošanas performanci vistiešākajā mērā ietekmē paša sērfera prasmes un pieredze ūdenī. Saka, ja kādu lietu cilvēks dara 10 tūkstošus stundu, tad viņš ir eksperts. Es uz sērfa pavadīju kādas 100 stundas, tāpēc man līdz profesionāļa līmenim vēl ļoti tālu, bet latvietei, domāju, šis jau ir diezgan vērā ņemams laiks.
Atceros savu pirmo treniņu – pirms iešanas ūdenī vēlreiz visi iesildās, izkustina ķermeni, jau vērojot okeānu un potenciālo viļņa celšanās vietu (angliski – line up). Ejot iekšā, sāk pārņemt neliels satraukums. Kā būs? Vai man izdosies piecelties uz dēļa? Vai es aizbraukšu savu pirmo vilni jau pirmajā nodarbībā? Jā, tā arī notika! Aiztraucu kreisajā pagriezienā garām visiem sērferiem un spiedzu no pārsteiguma, jo sajūtas bija fantastiskas, prieks un adrenalīns, vējš matos, un vilnis tikai nes mani uz priekšu! Katram iesaku izmēģināt sērfošanu kaut reizi dzīvē. Pirmā nodarbība mani iedvesmoja nākamajiem treniņiem, lai gan vēlāk, lielākos viļņos, viss tik vienkārši neizdevās.
Interesants fakts – sērfošanas sacensības pirmoreiz olimpiskajās spēlēs iekļautas 2020. gada Tokijas olimpiskajās spēles, lai gan ar šo sporta veidu cilvēki nodarbojas jau tūkstošiem gadu. Tenerifē ārkārtīgi populārs ir arī vindsērfings un kaitsērfings.
Tikšanās ar bruņurupuci
Salas iedzīvotājiem un viesiem ir iespēja baudīt ūdens priekus arī mierīgākos veidos. Viens no tiem ir izbrauciens ar SUP dēli. Pirms brauciena visiem dalībniekiem tiek piešķirts snurkelēšanas komplekts – brilles un elpošanas caurulīte, lai varētu vērot zemūdens pasauli. Šīs ekskursijas galvenais mērķis – redzēt ūdens bruņurupučus. Lai gan okeāns ir milzīgs un liekas, ka iespēja pēc pasūtījuma sastapt šos jaukos ūdens iemītniekus ir niecīga, bet, lai cik nereāli tas arī liktos, tiešām sastapām vienu lielu, ļoti relaksētu bruņurupuci. Jādomā, kurš kuru apciemoja – mēs bruņurupuci vai viņš mūs – sajūsminātu supotāju bariņu. Jau biju ūdenī, kad bruņurupucis peldēja garām – tik atslābināti un mierīgi –, es un sāku peldēt viņam līdzi. No spraigajām kustībām ātri vien pie manas kājas piestiprinātā drošības aukla, kas savienota ar dēli, sapinās ap cita cilvēka drošības auklu – un viss, uz priekšu es vairs netiku! Kad to atsvabināju, bruņurupucis jau bija prom, bet šī brīnumainā tikšanās notika, un tas ir pats galvenais.
Delfīnu sveicieni dzimšanas dienā
Savu 24. dzimšanas dienu nosvinēju, vērojot delfīnus. No Losgigantes ostas katru dienu atiet kuģītis divu stundu garā delfīnu un vaļveidīgo vērošanas ekskursijā. Visā Tenerifē dzīvošanas laikā ar šo kuģīti izbraucu trīs reizes, jo mani apciemoja ģimene un draugi, un šis piedzīvojums bija obligāti darāmo lietu sarakstā.
Delfīni ir ļoti sociāli dzīvnieki, kuriem nepieciešams kontaktēties ar citiem, tāpēc viņi dzīvo baros – parasti tajos ir ap 20 delfīniem, taču atsevišķos gadījumos skaits var pārsniegt pat 50. Delfīni labprāt draudzējas ar cilvēkiem un nemaz nav bailīgi. Tie, gluži kā filmās, peld līdz ar kuģīti, gan blakus, gan priekšgalā, un nereti iepriecina pasažierus ar gracioziem lēcieniem virs ūdens.
Pēc delfīnu apbrīnošanas kuģītis maina kursu un dodas taisnā ceļā uz Maskas lagūnu, kurā iespējams nopeldēties kristāldzidrā ūdenī milzīgu klinšu pakājē. Tur vienmēr jau noenkurojušās vairākas jahtas, kuteri, kuģīši un buru laivas ar atpūtniekiem un dzīves baudītājiem. Šajā lagūnā nudien visērtāk ir nokļūt no ūdens puses, jo pretējā gadījumā kājām jāveic trīs stundu pārgājiens no Maskas ciemata, par kuru vairāk stāstīju iepriekšējā numurā.
Sāļas šļakatas sejā
Viens no tūristu pieprasītākajiem un adrenalīna pilnākajiem piedzīvojumiem Tenerifē ir brauciens ar ūdens motociklu atklātā okeānā. Iepriekš biju izmēģinājusi ūdens motociklu kādā Latvijas ezerā, aptuveni 15 minūtes, bet šeit minimālais ilgums ir pusstunda. Es izvēlējos braucienu stundas garumā, un tas bija traki! Sākumā instruktora pavadībā ir jāiebrauc salīdzinoši tālu iekšā okeānā, lai nevienam netraucētu ar savu straujo pārvietošanas, bet, jo tālāk, jo lielāki viļņi un vējš. Protams, brauciens bija ļoti dinamisks un ātrs, bet pusi no šī laika manas acis bija aizvērtas, jo gluži vienkārši nebija iespējams tās normāli atvērt – spēcīgas šļakatas sejā sitās nepārtraukti. Bet tas bija ļoti, ļoti, ļoti jautri! Noteikti rekomendēju, pietiks gan arī ar 30 minūtēm.
Ielidot pilngadībā
Ūdenssports nav vienīgais aktivitāšu veids Kanāriju salās. Katru dienu, izejot dārzā un paveroties debesīs, varēja redzēt putnus un lidotājus ar paraplānu. Paula bija ļoti apzinīgs suns un sargāja villu no visām pusēm, arī no augšas – rēja arī tad, kad paraplānisti laidās pāri dārzam. Villa atradās tieši zem lidotāju maršruta, jo tie savu lidojumu uzsāka no kalna, kas bija villai ziemeļu pusē, un nolaidās pludmalē attiecīgi pašos salas dienvidos. Būtu grēks pašai neizmēģināt ko tādu, ja katru dienu tas notiek acu priekšā! Labi, ka radās patiesi nozīmīgs iemesls rezervēt lidojumu – māsas 18. dzimšanas diena, kuru viņa bija ieradusies nosvinēt pie manis saulainajā Tenerifē.
Kopā ar mammu uzdāvinājām māsai dzimšanas dienas rītā apsveikuma kartīti ar uzrakstu – laiks ielidot lielajā dzīvē! Un tā tas arī notika – jau pulksten 10 mums pakaļ bija ieradies busiņš, kas uzveda augšā kalnā, tur katrai piešķīra ķiveri un pieredzējušu instruktoru. Kad viss gatavs, bija jāskrien uz kalna grēdas pusi, un tad vienā brīdī paraplāns uzšāvās gaisā, kājas atrāvās no zemes, un mēs lidojām! Interesanti apskatīt savu rajonu no augšas – brūna zeme, zaļi banānu lauki, baltas mājas, zili baseini un neaptverami plašs okeāns priekšā. Lidojums izvērtās mierīgs, ilga aptuveni 20 minūtes, aktīvākā daļa bija pacelšanās un nolaišanās. Vietējie jau zina, ka Playa de la Enramada pludmalē labāk nesauļoties – uz galvas var nolaisties lidotāji ar paraplānu.
Pasaules līmeņa parki
Tie, kuri zina Tenerifi, noteikti ir dzirdējuši par slavenajiem parkiem – Loro un Siāmas (Siam) parku. Loro ir zooloģiskais parks un botāniskais dārzs vienlaicīgi. Spāņu valodā ‘loro’ nozīmē papagailis, tāpēc saprotams, ka šajā parkā īpaši tiek akcentēti šie putni – te ir vislielākā papagaiļu kolekcija pasaulē. Pašlaik Loro mājo vairāk nekā 3500 dzīvnieku, kopā 300 dažādas sugas. Parkā var piedzīvot unikālu zobenvaļu jeb orku šovu, milzu akvāriju ar Eiropas garāko haizivju tuneli, pasaulē lielāko iekštelpu pingvināriju, kurā krīt īsts sniegs, kā arī lauvas, aligatorus, iguānas, šimpanzes, gorillas un balto tīģeri.
Siāmas parks ir lielākais ūdens atrakciju parks Eiropā. Tas patiešām ir milzīgs, ar neskaitāmām atrakcijām, skaistām ainavām un ekskluzīvām, austrumu stilā būvētām ēkām. Visizaicinošākais šļūciens šajā parkā ir brīvā kritiena “Spēka tornis”, kurā ātrums var sasniegt pat 80 kilometru stundā. Biju ļoti satraukusies, tas sākas 30 metru augstumā, un pirms finiša vēl izšļūc cauri baseinam, kurā peldas haizivis, bet es zināju, ka to nevar atstāt neizdarītu. Sakrustoju kājas un rokas, aizturēju elpu, aiztaisīju acis un laidos! Galā nonācu veiksmīgi.
Parkā padomāts arī par tiem, kuriem gribas vienkārši atpūsties – izveidota mākslīgā pludmales lagūna ar balto smilšu pludmali un milzīgu baseinu ar pasaulē lielākajiem mākslīgajiem viļņiem. Interesants fakts – dziedātāja Šakira (Shakira) vienu no saviem pēdējiem mūzikas videoklipiem filmēja šajā baseinā, imitējot sērfošanu okeānā.
Ne tik milzīgs, bet, iespējams, pat vēl aicinošāks ir Džungļu parks. Tas arī ir zoodārzs/botāniskais dārzs, kurā ir pasaulē unikālākais putnu šovs. 15 dažādu šķirņu putni tiek izlaisti brīvi lidot debesīs, arī Amerikas Savienoto Valstu nacionālais simbols – cēlais baltgalvas ērglis.
Atvadīšanās
Jūlijā villas īpašnieki atgriezās uz dzīvi Tenerifē, un es biju brīva no saviem pienākumiem. Kad atlidoju uz Latviju, šeit valdīja tropisks karstums, un tas bija visveiksmīgākais laiks, kad atgriezties no pusotra gada dzīves dienvidos, – spēju viegli adaptēties laikapstākļiem, un, pakāpeniski laikam kļūstot vēsākam, rudens mani nepārsteidza nesagatavotu.
Pēdējo vakaru Tenerifē pavadīju, sēžot kraujas malā vienā no plašākajiem skatu laukumiem dienvidu piekrastē, ēdot burgerus un vērojot saulrietu, fonā skanot bezrūpīgām spāņu dziesmām.
