Vai esat vadījuši auto alkohola reibumā? Es diemžēl jā. Tagad, ja zinu, ka man jāvada automašīna, nedzeru nemaz. Grēksūdzes vīna malciņš baznīcā gluži ne, bet stiprā glāzīte, manuprāt, maķenīt maina uztveri.
Vai esat vadījuši auto alkohola reibumā? Es diemžēl jā. Tagad, ja zinu, ka man jāvada automašīna, nedzeru nemaz. Grēksūdzes vīna malciņš baznīcā gluži ne, bet stiprā glāzīte, manuprāt, maķenīt maina uztveri. To sīkumu grūti raksturot. Bet šīs mazās novirzes esamību manīju, kad izkritu no laivas. Jaunībā pāris vasaru brīvajā laikā noņēmos ar jūras smaiļošanu. Un tā vienīgā reize, kad gadījās izkrist, bija tieši tad, kad vienu mazo glāzīti biju iedzēris, turklāt vairākas stundas pirms airējuma un ne vairāk kā gramus divdesmit piecus. Tomēr pēcpuses (kā lai smalkāk pasaka) nervi īsti nejuta smailītes svārstības viļņos. Sanāca pelde krasta bangās ar dažiem apgāztās laivas uzsitieniem pa muguru.
Ceļu satiksmes noteikumi paredz, ka dzēris vari braukt, ja vien nav pārsniegtas atļautās promiles daļas. Tomēr uzskatu – ja esmu sēdies pie stūres, vēlos ceļu just ar visiem iespējamiem nerviem.
Sākumā pieteiktais administratīvi vai krimināli sodāmais dzeršanas gadījums man iznāca šāds. Drauga mātei bija apaļa jubileja. Lauku mājas Ogres rajonā. Sirsnīga māmuļa, ciemiņu daudz, ēdām, dzērām, dziedājām. Bija nolikta vieta, kur pārgulēt, un aizbraukšanu plānoju tikai nākamajā dienā. Pēkšņi ap diviem naktī drauga ģitāra apklusa. Puisim strauji lika sevi manīt jau no bērnu dienām mokoša slimība – astma (tagad viņš laimīgi no tās ticis vaļā). Tolaik nevarēja izskaidrot, kāpēc astmas lēkmes draugam uznāca tieši dzimtajās mājās. Šā iemesla dēļ viņš jau pusaudža gados dabūja izdzīvoties pa ārstnieciska novirziena skolu internātiem. Kā cilvēkam palīdzēt? Līdzeklis zināms un daudzkārt pārbaudīts – nekavējoties jābrauc prom no mājām. Draugs dzīvoja Olainē, es – Jelgavā. Kam citam viņu vest, ja ne man – jaunam un neprecētam. Deviņdesmito gadu sākumā par braukšanu dzērumā tāpat kā tagad varēja sanākt lielas nepatikšanas, tomēr aiz restēm nelika.
Atceros, ka tobrīd, sēžoties pie stūres, galva kļuva, šķiet, pilnīgi skaidra. Abi ar draugu nospriedām, ka jābrauc lēni un, protams, ne caur Rīgu. Līdz Ķeguma Daugavas tiltam naksnīgais ceļš bija gandrīz tukšs, tālāk arī. Tomēr ātrāk par sešdesmit kilometriem stundā nebraucu. Kad nokļuvām uz Rīgas apvedceļa un bija atlicis desmit kilometru līdz Olainei, pēkšņi ceļmalā parādījās formā tērpts vīrs. Viņš māja, lai apstājamies. Kur likties?! Stājāmies vien nost. Stopotājs izrādījās zemessargs, kas netiek mājās no mācībām. Iespējams, viņš, iekāpjot salonā, juta alkohola smaku, bet neko neteica.
Ar šodienas prātu man nevajadzēja tūlīt no Olaines braukt tālāk uz Jelgavu. Nepieciešamais uzdevums bija izpildīts, un drauga vienistabas dzīvoklī tonakt vajadzēja kārtīgi izgulēt dzērumu.
Pirms gadiem trīspadsmit pārdzīvotais notikums ienāca prātā saistībā ar jauno Kriminālprocesa likumu. Līdz tam vienīgi tiesnesis varēja vieglāk vai smagāk sodīt reibumā braucošos, tagad plašāks varas diapazons dots arī prokuroram, kuram ir tiesības lietu nevirzīt tālāk uz tiesu un vainīgo nosacīti atbrīvot no kriminālatbildības. Pēc tās ir divi varianti – prokurors uzliek sodu, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, vai, pamatojoties uz 415. panta noteikumiem, cilvēku vispār nesoda, tikai, piemēram, pieprasa atvainoties cietušajam, ja tāds ir. Skaidrs, ka te parādās “šaura vieta”, kuru negodīgs varas pārstāvis varētu izmantot. Ja Ģenerālprokuratūra saistībā ar divu dzērumā braukušu jelgavnieku nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības veic pārbaudi par Kriminālprocesa likuma 415. panta pielietošanu visā Latvijā, tātad aizdomas par negodīgu varas izmantošanu tiešām aktuālas. No otras puses, pilnīgi iespējami gadījumi, kad cilvēks pārkāpj likumu, taču konkrētajā situācijā tas nav briesmīgi. Kaut ar jaunā Kriminālprocesa likuma ieviešanu korupcijas draudi vienā otrā gadījumā palielinājušies, prokurora apžēlotos cilvēkus nevaram vienmēr vērtēt kā iespējamos kukuļdevējus. Dzīvē visādi gadās.
