«Gribētos darbu, kas sagādātu tādu pašu prieku kā hobiji,» saka mana sarunbiedre, kad esam krustu šķērsu izskatījušās videoierakstus, fotoattēlus un izrunājušās par daudzām interesantām ārpusdarba lietām.
“Gribētos darbu, kas sagādātu tādu pašu prieku kā hobiji,” saka mana sarunbiedre, kad esam krustu šķērsu izskatījušās videoierakstus, fotoattēlus un izrunājušās par daudzām interesantām ārpusdarba lietām. Teikums pirmajā brīdī izklausās mazliet nenopietns, taču – kāpēc gan ne? Kāpēc cilvēks nevar meklēt un atrast to īsto, pareizo, saviem dotumiem, spējām un raksturam atbilstošo.
Daces Balakas profesionālos sasniegumus patlaban apliecina divi oficiāli “papīri” – par apgūtām grāmatvedes un masieres zināšanām. Kaut kādi dokumenti atrastos arī vienā no augstskolām, taču, visticamāk, – kā iesniegti, tā tiks no turienes izņemti. Vairāku gadu darba pieredze iekrāta “Lāču maizes” uzņēmumā, mazliet pastrādāts kādā citā firmā. Jā, vienubrīd pat trijatā ar domubiedrēm nodibināta sava floristu “sia”. Domu par darbu, kur varētu būt pati sev saimniece, Dace joprojām nav atmetusi, bet pašlaik viņa bezdarbnieces statusā mācās piedāvātajos angļu valodas kursos. Un mēs runājam par vaļaspriekiem.
Koris
“Kas tev patīk tajā korī?” prašņāju, zinot, ka viņa pāris reižu nedēļā apņēmīgi dodas uz jauktā kolektīva “Dziesma” mēģinājumiem Olainē. Dace izbrīnīti pasmaida: “Korī, protams, cilvēki iet tāpēc, ka viņiem patīk dziedāt.” Trīs gadus skolojusi balsi pie Guntas Paškovskas “Skalos”, viņa Olainē nokļuvusi gandrīz vai nejauši. “Kad aizgāju pieteikties “Dziesmā”, tur darbojās vairāki dziedātāji no Mūzikas koledžas un vienreiz nedēļā mēģinājumi notika Jelgavā. Vēlāk sastāvs mainījās, un kolektīvs pilnībā pārcēlās uz Olaini. Tā es tur nonācu un esmu joprojām.”
Dziedāt – jā, bet kā ar dziesmu svētku repertuāru? Diskusijas par tā vajadzīgo vai pārlieko sarežģītību jau iznākušas arī ārpusē, klausītāju telpā. “Varbūt kādam korim ar balsu problēmām repertuārs varētu būt par grūtu. Mūsējie tā nedomā. Ir taču kopmēģinājumi virsdiriģentu vadībā. Un koncertā daudz lielāks gandarījums, kad tieši to sarežģīto esi labi nodziedājis.”
Dace piebilst, ka koris, protams ir arī savstarpēji pazīstamu cilvēku, domubiedru grupa, ar kuru patīkami būt kopā svētkos, doties kādā izbraukumā. “Brauciens līdz ar iespēju koncertēt ir interesantāks nekā vienkārši ekskursija.”
Laivošana
“Un ceļojums, līdzi ņemot katamarānu, acīmredzot interesantāks par kājāmiešanu ar mugursomu?” mēģinu uztaustīt Daces vaļasprieku izvēles “funktieri”.
“Viss sākās tepat, Latvijas upēs. Mēs, tāda jaunu cilvēku grupa, bijām mazliet aizrāvušies ar tūrismu. Divreiz gadā braucām ar riteņiem, divas reizes ar laivām. Iemēģinājām Abavu, Gauju, Ventu. Un vienreiz izdomājām – kāpēc ne Amatu? Bija agrs aprīlis. Straume pienesa mūs pie klints. Apgāzāmies, un es paliku zem laivas. Kaut kā krastā tikām, bet līdz siltumam vēl astoņi kilometri bija pa mežu jānoiet salā. Laikam toreiz tā spīts izauga. Un, kad Olaines pašdarbnieku ballē iznāca saruna ar turienes ūdenstūristu kluba vadītāju Borisu, teicu – gribu izbraukt Amatu!”
Nu ir izbraukta ne vien Amata, Dīvaja un citas pašmāju upes, bet arī Čeremuša Karpatos, Tumča Karēlijā un Džungārijas Koksu Kazahstānā, dažus desmitus kilometru no Ķīnas robežas. “Tā ir Dace, viņa ir braukusi tur un tur un tur,” tā savā starpā tiekot iepazīstināti ūdenstūristi. Vietu un upju nosaukumi liecina par attiecīgi pārvarētu grūtību pakāpi, ļaujot noprast, kas sastaptais ir par “putnu”, par ko ar viņu var runāt, cik paļauties un, kas zina, varbūt kādā braucienā arī aicināt līdzi.
Novuss
Dace spriež, ka dabas smaržu vilinājums viņai varētu būt pūrā no vecākiem – abi savulaik aktīvi nodarbojušies ar orientēšanās sportu, kalnos kāpšanu, un šī aizrautība pielipusi arī viņai. Līdzīgi varētu būt ar novusu, kurā mamma pirms dažiem gadiem izcīnījusi pat Latvijas čempiona titulu. Dace spēlei tā nopietnāk, valsts sacensību līmenī, gan pievērsusies tikai “21. gadsimtā”, un pagaidām viņas augstākais sasniegums ir 13. vieta individuāli, astotā – jauktajās un sestā – sieviešu dubultspēlēs. “Salīdzinot ar upju ceļojuma plašumiem, novusā personībai īsti nav kur izpausties. Ja nu vienīgi kādā turnīrā par noteikumu pārkāpumiem sakašķējoties,” viņa smej, taču patiesībā ir gan arī šajā jomā atradusi, kur pielikt savu enerģiju un izdomu.
Tieši viņa sarežģītās turnīra sistēmas tabulas “ietilpinājusi” datorā, tā ievērojami atvieglojot sacensību tiesāšanas procedūru. Kad šovasar Valmierā notika Baltijas čempionāts, dāmu spēļu tiesnese Dace izdomāja, ka tabulu jau turnīra gaitā var vienkārši eksponēt uz sienas, lai interesentiem nebūtu jādrūzmējas pie sekretariāta galdiņa. “Igauņi nopriecājās un teica, ka aizņemšoties šo pieredzi,” viņa mazliet palepojas, taču piebilst arī, ka līdz patentam savu “ekseļa” veikumu vēl nav novedusi.
Daces plānos ir arī šīs spēles popularizēšana ar mājas lapas www.novusslnf.lv un interneta portālu starpniecību. “”Delfi” jau atsaucās, ka labprāt publicēs ziņas par Latvijas čempionātu,” viņa nopriecājas, jo “mums taču ir ne vien Latvijas, bet pat starptautiska federācija”.
Varbūt vārds “starptautisks” man pēkšņi izšauj uz mēles visai banālu jautājumu: “Vai neesi domājusi par ārzemēm, kur esot vieglāk idejas realizēt?” Mirklīti nopietni paklusējusi, viņa atbildei kā joku izstāsta stāstu par rietumu biznesmeni un dienvidnieku. Meksikānis (vai kāds tur cits) ik dienu pāris stundu zvejo, tad savu lomu pārdod un par šo naudu iedzer ar draugiem pēcpusdienā vīnu. “Kāpēc tu nevarētu zvejot ilgāk, pārdot vairāk, ar laiku sagādāt sev laivu flotili, uzcelt villu, noalgot zvejniekus, pašam nebūs jāstrādā, varēsi ar draugiem laiku pavadīt. “Cik gadu man tam visam vajadzēs?” jautā zvejnieks. “Kādus divdesmit,” izskaitļo biznesmenis. “Bet es taču jau tagad varu ar draugiem laiku pavadīt.”
Arī mūsu sarunas laiks ir galā. Tā beigusies ar atziņu, ka savu dzīves filosofiju veido katrs pats. Arī Dace to turpina darīt, likdama notikumus un piedzīvojumus kārtu kārtām.
***
No Daces ceļojuma piezīmēm
“Dažus galdiņus tālāk sēž divi ceļinieki. Vīrietis rūtainā kreklā ar redzamu apetīti iznīcina alus kausu. Liekas, ka viņš bauda neilgo atpūtas brīdi Rīgas dzelzceļa stacijā, pirms turpina savu ceļu kopā ar norūpējušos blondīni un trijām neliela zirga izmēra somām. Kamēr mans pasūtītais kokteilis vēl tiek gatavots, vairs nespēju ilgāk gaidīt. No somiņas izņemu četras tumši zilas aploksnes un izlieku savā priekšā. Lai arī tās jau ir vairākkārt skatītas, pārbaudu gluži kā pirmo reizi. Katrā ir visparastākā papīra biļetes puvušu mandarīnu krāsā. Rīga – Sanktpēterburga, sešas. Sanktpēterburga – Kandalaksa, sešas. Kandalaksa – Sanktpēterburga, sešas… Nezin kāpēc sevišķas šķiet tieši mājupceļam domātās. Brauksim pēc mēneša, tas nozīmē, ka atpakaļ apmēram pēc pusotra. Un šobrīd es šeit, Rīgas dzelzceļa stacijas kafejnīcā, turu rokās jocīgas lapiņas, kas mūs atvedīs atpakaļ no tūkstošu kilometru attāluma. Pēc piedzīvojuma, kurā būsim baudījuši sauli vai cīnījušies ar lietu, aukstumu un odiem. Līksmojuši par izbrauktajām krācēm vai centušies samierināties un attaisnot lēmumu tās apiet. Būsim izjutuši savstarpēju sapratni un sapazīšanās interesantumu vai arī centīsimies aizmirst nesaskaņas un aizvainojumu. Kandalaksa. Zinu, ka tas ir tikai starpposms ceļā uz upi, bet šis vārds jau skan kā piedzīvojums. Turot vienā rokā turp un otrā – atpakaļceļa biļetes, prātā veidojas tāda kā montāža. Te mēs vēl esam Rīgā un, re, te atkal Rīgā. Viss, ko starp šiem diviem datumiem slēpj oranžās lapiņas, uz reālo dzīvi īsti neattieksies. Tas būs mans, tas būs mūsu piedzīvojums, ko ne vārdiem, ne bildēm, ne filmu kadriem nespēsim kādam ļaut izjust tieši tāpat. Pēc divām nedēļām mēs atkal kāpsim vilcienā un būsim citādāki. Bet kādi? No pārdomām mani iztraucē pašas deguns. No kokteiļa nāk kāda dīvaina smarža. It kā zināma, bet pārāk neticama šajā cilvēku un vilcienu kņadas pieblīvētajā vietā un tāpēc tā īsti neatpazīstama. Smaržo pēc slapjiem akmeņiem… pēc ugunskura dūmiem, pēc ķērpjos ieliktas karstas tējas krūzes, pēc pielijuša meža, sēnēm… nē, tomēr pēc slapjiem akmeņiem. Izbrīnā skatos uz maģisko vārdu Kandalaksa, līdz tas sāk migloties un burti aizlec uz dažādām pusēm. Aizveru acis un pielieku biļetes pie deguna – tā smaržo papīrs. Pašķielēju apkārt – neviens neko neredzēja, nu i paldies Dievam.”
