Pavisam nesen skapī uzgāju savas vecvecmāmiņas izšūtu lina dvielīti. Pētīju rūpīgi izcakoto rozīti, uzrakstiņu “Kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu”, un prātā nāca lepnās Kaucmindes meitas, kuras par sievām vēlējās vīri no tuvienes un tālienes. Es, kura īsti nezina pat, kā diegu adatā ievērt, un prot tikai burtus pēc sava prāta pa papīru dancināt, no sirds apbrīnoju sievietes, kurām ir talants un pacietība radīt kaut ko smalku un bezgala skaistu.
Vizma Ziediņa ir viena no brīnumdarēm, kuras lina tērpi un rotas nu jau ir nesajaucami ar citiem, Vizmas īpašo rokrakstu var pazīt, tā teikt, pa gabalu. 2015. gadā sociālajā platformā “Facebook” parādījās lapa “Vizilinen”. Pirmajā ierakstā redzama pati Vizma un viņas teiktais: “Šuju ar prieku! Lins ir būtiska mūsu valsts un mūsu senču vizītkarte.” Kopš tā brīža sekotāju skaits aug, tāpat kā aug produkcijas klāsts. Ikvienā amatnieku tirdziņā pie viņas stenda pulcējas dāmas ar saviem kungiem, tiek laikots, čamdīts un priecēts skats.
Pazīstu Vizmu ilgus jo ilgus gadus – kopš bērnības. Tad viņa bija vienmēr jauka un smaidīga tante, kura nekad neaizmirsa aprunāties, iedot kādu našķi. Vēlāk uzmanīga sarunu biedrene, kuru, šķiet, interesē viss, un nekad nav sajūtas, ka jautājums uzdots tikai jautāšanas pēc. Vēl Vizma ir draugs, atbalsts grūtos brīžos, plecs, pie kura gūt atbalstu. Lieliska saimniece, kūku cepēja, kompānijas dvēsele. Aizrautīga dārza kopēja, vienmēr viņas dārzā Zaļenieku pagastā viss aug un zied griezdamies, laikam jau tie zaļie pirkstiņi vainīgi.
Vizma ir arī lepna trīs dēlu mamma un vecmāmiņa pieciem mazbērniem. Un te ar bērnu bērniem tad arī sākas lina stāsts.
– Vizma, kā viss sākās? Kāpēc lins?
Kāpēc lins? Kad piedzima pirmie mazbērniņi, kādu laiciņu noskatījos, kā viņi mokās džinsa biksītēs, un izdomāju uzšūt pamperbiksītes no lina. Lai viegli noliekties, saliekties, lai ērti kustēties, lai materiāls ir elpojošs un bērnam draudzīgs. Tā pamazām lina pamperbikses kļuva ļoti populāras un pieprasītas. Tāds bija pats sākums.
– Piedāvājumā pamperbikses nevaru atrast. Vai tagad tās vairs nešuj?
Kādu laiku nešuvu, mazbērni bija izauguši, radās citas vajadzības. Tomēr tagad, kad ģimenē ir ienācis jaunākais mazdēliņš, atkal pa kādai bikšelei tiek uzšūts. Kopā ar biksēm top arī kleitas, tagad tās ir ļoti pieprasītas. Man ir trīs vedeklas, grib pucēties, uzšuju vienai, otrai arī iepatīkas, uzšuju, tad trešajai, tā tās kleitas aizgāja. Pēc profesijas esmu šūšanas tehnoloģe, izdomāju savus modeļus, piemeklēju krāsas. Radošais process piespēlē jaunas idejas, tāpēc top arvien jauni un jauni produkti. Lina kleitas lielākoties ir vienkrāsainas, un modeļi ir samērā vienkārši, tāpēc prasās klāt kādu rotu. Kāpēc ne lina? Top skaistas dažādas lina rotas, kuras var pieskaņot kleitām. Viena kleita ar divām dažādām rotām atstās iespaidu, ka katru dienu jauna kleita. Tādas nelielas sievišķīgas viltības.
– Kā ar vīriešiem? Vai viņiem arī kas top?
Jā, vīriešiem ir krekli, tauriņi, kaklasaites. Viņi var pieskaņoties savām dāmām.
– Kas tirdziņos ir vispieprasītākais?
Ir iemīļojuši manas kleitas, ir tādas dāmas, kuras sezonā atļaujas pat trīs kleitas. Rotas, mani slavenie pakaviņi, tās izvēlas gandrīz pie katras kleitas. Ļoti pieprasīti ir lina galdauti. Kaut cilvēks var atļauties tikai mazu sedziņu, viņš nopērk un pasaka: “Es nolikšu uz galda zem vāzītes, būs ļoti skaisti.” Tā jau ir – katram galdautiņam, sedziņai apkārt mežģīnīte, kas rada greznības iespaidu. Cilvēks priecīgs – svētku sajūta garantēta. Ļaudīm lins patīk, tas tāds mūsu senlatviešu audums.
– Cik ilgs laiks nepieciešams vienas kleitas šūšanai?
Gadās, ka pasūta un gatava nepieciešama jau nākamajā dienā, tad jārauj visa nakts cauri, tad stundas vairs neskaita, tā arī mēdz būt. Bet tas ir atkarīgs no šuvēja radošā noskaņojuma, pašsajūtas, enerģijas, ja labi jūtas, tad kleita top ātri. Galvenais, nedrīkst procesā apstāties. Man ir tā – ja sāku darbu, tas ir jāpabeidz. Es nevaru trīs četras dienas sēdēt pie vienas kleitas, tad vairs neredzu tai vērtību. Man vajag uzreiz, pabeidzu – un labi.
– Kādas krāsas kleitas dāmām visvairāk patīk?
Lins tomēr mums asociējas ar pelēko – klasisko lina auduma krāsu. Tāpēc pelēkā arī ir pieprasītākā. Bet cik cilvēku, tik gaumju. Bieži grib krāsainas kleitiņas, baltas kleitiņas, ar mežģīnēm, bet lielākoties klasiskais pelēkais, un tas var būt dažādās nokrāsās, ar pelēku mežģīni. Arī galdautos šī krāsa dominē.
– Vai ir šūtas arī kāzu kleitas no lina?
Plāns un iecere bija. Tomēr nav nācies, jo šuju viena, man nav palīgu, tāpēc vēl nav izdevies uzšūt kāzu kleitu. Palīgu nav tāpēc, ka ļoti ilgi un rūpīgi jāapmāca, kā tieši es gribu un kādu redzu rezultātu, tā ka vieglāk izdarīt pašai, nevis stāvēt klāt, rādīt un pēc tam vēl labot.
– Tātad, ja kāda lasītāja vēlētos savu kāzu kleitu no, piemēram, balta lina auduma, vai uzņemtos uzšūt?
Ar lielāko prieku. Tad vēl viens mans sapnītis būtu piepildīts. Lina kleita būtu ļoti labs variants kāzu kleitai, jo meitenēm tad mūsu karstajās vasarās nebūtu jāsvīst. (Smejas.)
– Uz kurieni vistālāk kleitas ir aizceļojušas?
Produkciju piedāvājām portālā “Etsy”, kleitas ceļojušas gan uz Ameriku, gan Eiropu, tomēr te vislielākais pieprasījums bija pēc pamperbiksītēm.
– Kā ģimene uztver šo lina biznesu?
Kāds tur bizness, drīzāk gan hobijs. Visi mani ļoti atbalsta, visiem patīk tas, ko es daru. Tāpat visa ģimene priecājas par dāvanām. Par mani brīnās, ka tik labi sanāk, tas arī mani uztur – labie novēlējumi, domas, tas, ka mani darbi patīk cilvēkiem, ka cilvēki mani uzmeklē, lūdz uzšūt.
– Noteikti svarīgs ir arī vīra atbalsts?
Vīra atbalsts ir nenovērtējams. Viņš redz to darbu, kuru ieguldu, palīdz, motivē, saprot gan to, ka dažreiz nav laika, gan to, ka iedvesma uznāk brīdī, kad, piemēram, jātaisa vakariņas. Vīrs vienmēr ir blakus, viņš redz, kā cilvēki slavē, sajūsminās par manu darbu, viņš bieži uzsver, cik ļoti apbrīno to, ko es daru un kādas emocijas tas rada cilvēkos. Viņš savām rokām uztaisīja man lina mājiņu – noliktavu, kur salikt gatavo produkciju, sagatavoties tirdziņiem. Viss no koka, pats zīmēja un veidoja mēbeles, plauktus, nespējam vien beigt priecāties.– Vai tiks uzņemti arī tūristi?
Kāpēc ne, bet darba vēl ir dikti daudz, visu darām savām rokām, palīgu mums nav, tāpēc tik ātri uz priekšu darbiņi neiet. Tomēr, kāpēc ne, lai atbrauc un paskatās, kā mēs te darbojamies.
– Kādi vēl hobiji bez šūšanas?
Dārza darbi. Kā saka mans vīrs – tu jau vari telefona stabu iebāzt podā, un tas augs. Laikam jau ir tie zaļie pirkstiņi, ir. Kūku cepšana, konservēšana – ikdienišķie sieviešu darbi.
– Kā Vizma pati sevi raksturotu?
Kad biju uz Vizmu festivālu Dobelē, tad Vizmas raksturoja tādas kā trakulīgas, darbīgas un enerģiskas. Tāda laikam arī esmu.
– Ko Vizma novēlētu “Zemgales Ziņu” lasītājiem?
Pirmām kārtām, veselību, turamies visi, netrakojam, saglabājam veselo saprātu, mīlestību, saticību un sapratni ģimenēs. Ir grūti laiki.
Kad Vizma izrāda savu skaisto lina mājiņu – noliktavu –, no viņas staro tāds prieks un sajūsma, turpat blakus, nedaudz kā nokaunējies, smaida Uldis, Vizmas vīrs, kurš šo brīnumu radījis savām rokām. Vizma pieķer pie viena plauktiņa: “Skaties, kā te izdomāts”, pie kāda cita: “Un, re, te, cik feini!” Skaidri nolasāms, cik ļoti šie abi cilvēki lepojas viens ar otru, ar to, ko otrs dara. Pēc neilga klusuma Vizma atzīstas, ka “tik ļoti novērtēju savu vīru tikai tagad. Zelta cilvēks ar zelta rokām”.
Manas žagatas acis skraida no skaistajām kleitām visos pasteļtoņos līdz kaklarotām un atkal līdz rokassprādzēm, pārskrien gaumīgiem koka svečturīšiem, kurus gatavo Uldis, aizlec līdz lina un džinsa auduma somām un atduras pret galdautiņiem. Un kur nu vēl priekšautiņi, dekoriņi, lavandu maisiņi…! Īsta dāmu paradīze.
Tikmēr Vizma stāsta: “Principā par šo visu jāpateicas pandēmijai. Kad zaudēju darbu, bija jādomā, ko darīt, bija brīvāks laiks, nebija jāskrien kā vāveres ritenī, un radās idejas. Mums bija tāda enerģija kaut ko darīt, kādu es neesmu dzīvē sevī sastapusi. Manī nebija noguruma, mēs strādājām, veidojām, darbojāmies, lai realizētu savu ideju. Tiešām paldies pandēmijai. Ir laiks un iemesls padomāt varbūt par kaut ko citu, ko dzīvē varētu darīt, kā piepildīt savus sapnīšus. Jā, mans dzīves sapnis nu ir piepildīts.”
