«Neticami, ka tik ātri pagājis laiks!» saka Voldemārs Drusts, kuram nupat būs pienākusi deviņdesmitā gadskārta. Dzīvē viņš nav «taisījis karjeru», lai kļūtu par lielu priekšnieku, kas pieņem izšķirīgus lēmumus.
“Neticami, ka tik ātri pagājis laiks!” saka Voldemārs Drusts, kuram nupat būs pienākusi deviņdesmitā gadskārta. Dzīvē viņš nav “taisījis karjeru”, lai kļūtu par lielu priekšnieku, kas pieņem izšķirīgus lēmumus. Taču kā elektrotehniķis bijis amata meistars, bet vadītāja spējas licis lietā, darbojoties Jelgavas kultūras namā kinoamatieru biedrībā “Fokuss”, motoklubā, “Latvenergo” Dienvidu elektrisko tīklu arodbiedrībā, ģimenes dārziņu sabiedrībā un pat dramatiskajā pulciņā. Voldemāru Drustu neaizmirst viņa vitalitātes, rosības un dzīvesprieka dēļ.
Pirmās bildes Voldemāra Drusta ģimenes albumā ir no Baškīrijas. Skaista sieviete mierīgi atgūlusies pļavā. “Tā ir mana pirmā fotogrāfija,” šķelmīgi paskaidro deviņdesmitgadnieks. Skaistā sieviete ir viņa māte Matilde Drusta, gaidot Voldemāra piedzimšanu. Fotogrāfijas, dažas no tām pat iekrāsotas ar speciālām krāsām, viņš ir saglabājis, lai gan bijušas bēgļu gaitas Pirmajā pasaules karā, Jelgavas degšana Otrajā pasaules karā un citi pārdzīvojumi, kādu garajā mūžā sakrājies daudz. Bijību pret foto lietām Voldemāram ieaudzinājis tēvs Kārlis Drusts, pēc profesijas pastmeistars, pēc aizraušanās – mednieks un fotogrāfs. Foto aizrautība pielipusi arī dēlam Voldemāram. Turklāt augstākā līmenī – viņš bija viens no pirmajiem Jelgavā, kurš taisīja krāsainas bildes un filmēja. Labā atmiņā Voldemāram ir arī vectēvs kalējs Toms Drusts. Savulaik Liepājas rajona Medzes pagastā nav notikušas nevienas kāzas, kurās viņš nebūtu ielūgts. Lustīgs vecis – nodzīvojis līdz 85 gadu vecumam! Droši vien mazdēls ir ne mazāk lustīgs, ja dzīvo ilgāk.
Paaudze ar savu lodi
No 1921. gada, kad ģimene atgriezās no bēgļu gaitām, fotogrāfijas stāsta par dzīvi Latvijā. Bērni pie Ziemassvētku eglītes, pirmā ar spiningu noķertā līdaka (tēvs neesot ticējis, ka pie bleķa gabala kāda zivs varot pieķerties), skati no Emburgas, Nītaures, Grobiņas, Aizputes, Alojas, Skrīveriem. Tolaik pastā bija pieņemts paaugstināt amatā, nosūtot uz jaunu darbavietu. Tādēļ Voldemārs pirmās piecas klases mācījās sešās dažādās skolās. Visbeidzot jau kara laikā “enkurs tika izmests” Jelgavā. Pirms tam jauneklis pabeidza Rīgas Valsts tehnikumu kā vājstrāvas – stiprstrāvas tehniķis. Tā bija nozīmīga uzvara, kas diemžēl daudziem studiju biedriem nebija pa spēkam. “Skolotāji pret mums izturējās ļoti korekti. Uzrunāja, piemēram, tā: “Drusta jaunskungs, atvainojiet – jūs vāji zināt. Man jums jāliek divi.” Aiz šīs uzsvērtās pieklājības bija ļoti stingras prasības,” atceras Voldemārs Drusts. Turklāt pie stingras kārtības radinājusi prasība valkāt skolas formu, kas gan parasti tika atstāta garderobē, jo pilsētā katrs gribējis iet privātās drēbēs. Kara laikā sakaru tehniķa zināšanas vērtētas augstu. Voldemāram nebija jāiet ne vācu, ne krievu armijā. Savu lodi gan viņš dabūja sešdesmitajos gados, kad rullējot ar Jelgavā pirmo “Volgu” (lepnākā padomju laika vieglā automašīna), cigareti zobos kā amerikānim, uzdūrās sargpostenim pie pilsētas lidlauka. “Uzraksts, ka priekšā aizliegtā zona, bija tapis uz dēlīša ar s… pirkstu. Es esmu pieradis braukt pēc ceļa zīmēm,” šo atgadījumu, kas varēja maksāt daudz, atstāsta Voldemārs Drusts. Viena no sargkareivja lodēm rikošetā trāpīja viņa krūšu muskulim. “Es to atklāju tikai pēc pusgada, kad gāju uz fluorogrāfa pārbaudi. Lode tur palikusi. Man tā netraucē,” it kā nevērīgi atmet, šķiet, pilnīgi bezbēdīgais vīrs.
Elektriķi ballēja sveču gaismā
Pēc kaujām par Jelgavu Otrajā pasaules karā vācu laikā ierīkotā automātiskā telefonu centrāle bija sabojāta. Atkal radās darbs sešām telefonistēm, kas vēl līdz piecdesmitajiem gadiem vienoja vadus un tādējādi nodrošināja sarunas. Voldemārs pieteicās pie elektriķiem. Novērtējot speciālista diplomu, viņš tūlīt norīkots par Kalnciema un Elejas tīklu priekšnieku. Tā kā bija saspridzināts Ķeguma HES, tad pirmajā pēckara laikā Jelgava ar tās termoelektrostaciju, kuras ēka vēl tagad apskatāma Elektrības ielā, deva strāvu ne vien pašiem, bet caur Sloku arī Rīgai. Viens no pirmajiem uzdevumiem bija atjaunot arī Kalnciema ķieģeļu cepļu darbību. Protams, strāvas nepietika. Voldemārs atceras, ka reiz Tērvetē balle, kas tika rīkota par godu elektrības padeves atjaunošanai, beidzās sveču gaismā, jo pēkšņi atklājās, ka iztērēts strāvas limits.
Vācu gūstekņus, kas arī piedalījās elektroapgādes darbos, nomainīja pašu puiši no arodskolas, kurā Voldemārs trīs gadus strādāja par skolotāju. Reiz gan viņš, lasot lekciju, esot aizmidzis, jo licis manīt nogurums pēc moto sacensībām. Proti, brīvajā laikā vīri nodibināja motoklubu, mācīja jaunajiem satiksmes noteikumus un paši ar trofeju “močiem” rīkoja sacensības. Tagad to grūti iedomāties, bet tolaik trase tika ierīkota uz Rīgas šosejas, ko sacensību laikā posmā no Jelgavas līdz Dalbei uz laiku aiztaisīja ciet…
Pašam sava amfībija
Runājot par motoriem un riteņiem, Voldemāram Drustam pēc kara bija Jelgavā trešā privātmašīna (pirmā bija Patērētāju biedrības sagādniekam, otrā – kādam Latvijas laika šoferim, kas ar visu trofeju auto tika pieņemts darbā pilsētas izpildu komitejā). Voldemāra autiņš bija par divtūkstoš rubļiem no kāda krievu virsnieka puslegāli nopirkta amfībija. Tai nebija rāmja un līdz ar to arī durvju – iekāpšana kā vannā, turklāt bija grūtības to oficiāli reģistrēt. Taču tur nevajadzēja daudz uztraukties, jo vienīgajam ceļu policistam vispār nebija nekāda braucamā. Vēl garajos ziemas vakaros Dienvidu elektrisko tīklu darbinieki spēlēja teātri, uzstājās lauku klubos. Pie saviem pulciņa režisora lielākajiem panākumiem Voldemārs Drusts pieskaita kolēģu Mārtiņa un Dzidras salikšanu pareizajās lomās. Zināmā mērā tādējādi esot izveidojies Segliņu zelta pāris.
Pašam Voldemāram laulības dzīvē bija sarežģījumi. Savu mūža draugu Ritu viņš atrada sešdesmito gadu sākumā, braucot uz elektrolīnijas bojājumu Vecsvirlaukas pusē.
“Pēkšņi ceļā skatos – iet skaista meitene. Saku šoferim, lai aptur – varam taču kaut gabaliņu aizvest. Viņš atbildēja, ka nedrīkst – kabīnē vietas tikai diviem. Tad šoferim teicu: “Es pavēlu!” liktenīgo braucienu atstāsta Voldemārs. Rita tolaik nupat kā bija atgriezusies no izsūtījuma un kājām no Jelgavas gājusi pie mātes Vecsvirlaukā. Abu ģimenē izauguši trīs bērni. Nu jau sagaidīti arī mazmazbērni.
Piebilstot par kinoamatieru lietām, kur Voldemārs Drusts 26 gadus bija Jelgavas studijas “Fokuss” vadībā, situācija nav tik bēdīga, kā tas likās pēc šoka deviņdesmito gadu vidū, kad videoēras un padomju laika pilnīga nolieguma eiforijā divās dienās, “visu lieko” sakraujot smagajā automašīnā, studija no pilsētas kultūras nama tika “iztīrīta”. Liela daļa no četrsimt uzņemtajām filmām atrodas Jelgavas pilī, kur tās uz videolentēm centās pārrakstīt kino entuziasts Edvīns Feldmanis. Diemžēl savā mūžā viņš šo “konservēšanas” darbu nepaspēja paveikt līdz galam. Taču jādomā – tas tiks pabeigts. Tā var cerēt, ka Voldemāru Drustu un viņa kinovīrus atcerēsies vēl ilgi, jo šajā kinoarhīvā ir mūsu vēsture.
***
Viedokļi
Mārtiņš Segliņš, inženieris, “Latvenergo” veterāns:
Voldemārs Drusts ir mans liktenīgais cilvēks. Piecdesmito gadu vidū viņš “Latvenergo” Dienvidu elektriskajos tīklos izveidoja dramatisko pulciņu. Tur, spēlējot viencēlienus, tuvāk iepazinos ar savu dzīvesdraugu Dzidru. Voldemāra garā mūža noslēpums ir pozitīvā attieksme pret dzīvi un humors. Sabiedriskajā dzīvē viņš varēja būt azartisks, pat delverīgs, taču darbā – atbildīgs savu pienākumu veicējs, mājās – gādīgs trīs bērnu tēvs. Protams, viņš vēl aizvien ir dedzīgs Jelgavas patriots, un ceru, ka viņa vadītās kinoamatieru studijas “Fokuss” filmas tiks saglabātas vēsturei un noderēs.
Helga Šenkevica, ģimenes draudzene:
Viņš ir sabiedrības dvēsele. Kur Voldemārs parādās, tur tūlīt ir jautrība. Dzimis uz riteņiem. Esmu braukusi viņa vadītajā vieglajā automašīnā “Volga” pa Jelgavu uz diviem riteņiem. Tolaik nebija tik liela autosatiksme, un tas nevienu neapdraudēja. Viņš vienmēr mācēja pārsteigt. Žēl, ka tagad ir “švaks” uz kājām, taču viņam atmiņa laba un tikties ir ļoti interesanti. “Latvenergo” Dienvidu elektriskajos tīklos par arodbiedrības priekšsēdētāju mēs viņu ievēlējām vienpadsmit reižu. Pats viņš atzīst, ka tikai tagad, jau cienījamos gados, jūt, kāda nozīme ir tam, ka viņam ir laba sieva.
