Katram cilvēkam jābūt ar raksturu, jācīnās par savu pārliecību. Ja būs mērķis, atradīsies iespējas to realizēt, pārliecināta vēsturniece Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības priekšsēdētāja vietniece Maija Kravinska.
Katram cilvēkam jābūt ar raksturu, jācīnās par savu pārliecību. Ja būs mērķis, atradīsies iespējas to realizēt, pārliecināta vēsturniece Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības priekšsēdētāja vietniece Maija Kravinska. Šodien viņa dosies uz Rīgu, lai kā viena no izvirzītajām kandidatūrām 2006. gada kultūras mantojuma balvai par mūža ieguldījumu piedalītos svinīgajā balvu pasniegšanas ceremonijā.
“Domāju, ka cilvēks, kurš balvu saņems, noteikti būs darījis daudz, tāpēc priecāšos kopā ar citiem neatkarīgi no tā, vai būšu apbalvoto skaitā,” ar smaidu atzīst Maijas kundze.
Līdz galam nenosauktais
Viņas vitalitāte joprojām sit augstu vilni. Nesen nosvinēta apaļa jubileja. Kā jau dāmas nolēmām šo apaļumu vārdā nenosaukt.
Maijas kundzes veikums ir vērtīgs. Tomēr vērtīgāks ir viņas smaids un atvērtā dzīves pozīcija. Kā pati saka, bijusi sabiedriski aktīva vienmēr un savas idejas mācējusi realizēt visos laikos. “Tas nav cīnītājs, kas neprot izmantot visas cīņas metodes,” viņa citē kāda vīra domu. Šo vīru tagad parasti nepiemin ar labu. Tas nav ne Sokrāts, ne Solžeņicins. “Legālas cīņas metodes padomju gados vajadzēja piemērot vienām prasībām, šodien – citām. Toreiz bija sarežģīti ideoloģijas ierobežojumu, tagad ir grūti naudas varas dēļ,” rezumē vēsturniece.
“Ar skatu viens otru šifrējam”
Kopš 1972. gada M.Kravinska strādājusi Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā. “Tā ir kā sabiedrības ekonomikas un ideoloģijas spoguļattēls,” atzīst kundze. No 1992. gada viņa biedrībā darbojas brīvprātīgi, maizi pelnot Rīgas Tehniskajā koledžā, kur strādā par vēstures un mākslas vēstures pasniedzēju. Tā ir viņas darbavieta jau no 1960. gada, taču ar pārtraukumiem, kad strādājusi algotu darbu biedrībā.
“Esmu pozitīvi orientēta uz šodienas jaunatni. Nevarētu strādāt koledžā, ja tā nebūtu. Ar vienu acu skatu mēs viens otru atšifrējam. Un lielākā pateicība ir dzirdēt, ka esmu nāvīgi forša skolotāja. Uzskatu, ka darbs ar jaunatni ir mana otrā sūtība. Pateicoties koledžas direktora izpratnei par vērtībām, šis priekšmets iekļauts programmā un ir vienīgais, kas zēniem sniedz ieskatu par kultūru un mākslu. Protams, ka nelieku viņiem lasīt biezas grāmatas. Tas nebūtu efektīvi.”
Pasniedzēja no zēniem sagaida interesi par sava novada kultūru, vidi, piemiņas vietām. Tēmas ir pielāgotas. Rakstot esejas, zēni iegūst vairāk nekā lasot akadēmiskus vēstījumus, pārliecināta M.Kravinska.
Drosmīgi atvērtie vārti
Bez devuma jaunatnes audzināšanā ir kas tāds, kādēļ Maija ir pieteikta Kultūras mantojuma gada balvai. Viņas ideja, reiz aizsākusies padomju laikā, dzīvo vēl šodien. Izdotas 23 kultūrvēsturiskas grāmatas. Zīmīgi, ka pirmā šajā sērijā ir grāmatiņa par mūsu pili.
“Grāmata par Jelgavas pili iznāca 1979. gadā. Tā bija liela Imanta Lancmaņa uzdrīkstēšanās. Jautājums – kāpēc jāraksta par baronu pilīm? Bet ar šo soli vārti bija vaļā. Turpinājām iesākto. Jā, sadarbojāmies ar ideoloģiskajiem cilvēkiem attiecīgās institūcijās: Zinātņu akadēmijā, izdevniecībā “Zinātne”, partijas orgānos. Vēlāk palīdzēja starptautiskā organizācija IKOMOS, kas augstu novērtēja šo grāmatu sēriju, jo tā ir unikāla ar savu zinātniski populāro valodu, vienotām nostādnēm, autoru rokrakstu,” atzīst idejas iniciatore, koordinatore, pēdējo desmit grāmatu atbildīgā sekretāre.
Antikvārās vērtības kods
“Grāmatas kļuva populāras ārzemju latviešu vidē. Ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības finansiālu atbalstu iznāca “Brīvības piemineklis”,” atceras Maijas kundze. Arī tā bija maza revolūcija padomju režīmā. Padomju gados iznākušas septiņas no 23 grāmatām. M. Kravinska uzskata, ka tieši tajos laikos izdotajām ir lielāka antikvārā vērtība, jo nākušas klajā totalitārā režīma laikā, paužot tautas brīvības elpu. Ar lielu cieņu viņa piemin vairāku grāmatu autoru, nesen mūžībā aizgājušo arhitektu Vaideloti Apsīti, kurš 1985. gadā sarakstīja grāmatu “Brāļu kapi”.
“Viņš to rakstīja no arhitektoniskā viedokļa, tomēr tajā laikā par šiem kapiem runāt bija liela uzdrīkstēšanās. V.Apsītis bija arhitekts ar sūtību. Ar dziļu iekšēju inteliģenci. Viņš daudz strādāja sabiedriskā kārtā, kaut arī bija veselības problēmas.”
Labi, ja ir, ko atjaunot
“Katra grāmata ir ar savu vēsturi, savu stilu. Ar katru strādājusi izcila redkolēģija. Valoda saprotama, viss zinātniski pamatots. Varu teikt, ka atrašanās šajā izcilajā kompānijā mani darījusi un dara laimīgu.
Šodien maz piemin to, kā mēs vācām līdzekļus kulta celtņu restaurācijai. Biedrību pirmorganizācijas pārskaitīja naudu pagasta padomēm pieminekļu vajadzībām.Tās gudri novirzīja naudu tālāk, un notika baznīcu restaurācija.”
Runājot par kultūrvēsturisko mantojumu, vēsturniece atzīst, ka pasaulē notiek viens un tas pats – kultūras objekti zaudē naudas varai. Tiek noārdītas vēsturiskas celtnes, lai būvētu mūsdienīgas, bet tas videi par labu nenāk. “Varbūt varam priecāties, ka sociālisms atstājis graustus Jelgavas vecpilsētā. Tagad vismaz ir, ko atjaunot,” optimistiski domā Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības priekšsēdētāja vietniece, kas bijusi arī Dabas un vēstures kalendāra izdošanas iniciatore.
