Veicot pārbaudes kādā lielveikalu ķēdē, nupat atklājies gana intriģējošs fakts. Proti, siers, ko domājām ražotu Latvijā, patiesībā izgatavots citā Eiropas Savienības dalībvalstī. Lai atklājums būtu vēl pikantāks, domātais ražotājs to pat apzīmējis kā mūsu valsts izcelsmes produktu. Protams, faktā var saskatīt arī kaut ko pozitīvu – blēžiem šķitis, ka, svešo produktu uzdodot par pašmāju ražojumu, tas pircējiem liksies tīkamāks. Turklāt papildus visam minētajam – siers tirgots par tiešām iespaidīgi zemāku cenu. Šoreiz neurbsimies dziļos likumdošanas pētījumos, lai meklētu, tas ir vai nav atbilstīgi spēkā esošajai Eiropas un Latvijas likumdošanai. Jautājums drīzāk ir par morāli vai, pareizāk būtu teikt, – klaji amorālu rīcību no blēdīgo ražotāju puses. Skaidrs, ka, dzīvojot totālā globalizācijas laikmetā, bieži vien nav nekādu iespēju uzzināt, ko īstenībā patērējam. Biežāk par kāda produkta vai mantas patieso izcelsmi varam tikai nojaust. Tajā pašā laikā, ja arī nekādi likumu paragrāfi nebūs pārkāpti, notikušo tomēr gribētos saukt par šmaukšanos. Pat pastāvot prasībai būt atvērtiem globalizācijas spiedienam, paliek, šķiet, visiem spēkiem sargājamas vērtības. Šajā gadījumā varbūt to saukt par lepnumu par savu ražoto produktu. Jācer, ka notikušais izraisīs diskusiju vismaz mūsu valsts robežās. Šoreiz derētu būt kaut ar nelielu, tomēr patriotisma dzirksti. Starp citu, tas paceltu kvalitātes latiņu arī pašmāju ražotājiem, jo neizdosies noslēpties aiz neko neizsakošā nezināmas izcelsmes produkta vārda.
