Almai Zariņai vārdu ielikusi mamma, jo viņas vīra māsu, kas bija gaviļnieces krustmāte, arī sauca Alma.
Almai Zariņai vārdu ielikusi mamma, jo viņas vīra māsu, kas bija gaviļnieces krustmāte, arī sauca Alma.
Almai Zariņai ir vēl arī otrs vārds – Katrīna, tieši tāds bijis viņas mammai. Jaunībā bijis ļoti daudz Almu, rados vien trīs. Bet šodien jau reti kur tāds vārds vēl dzirdams.
Almas tante pirms vairāk nekā 80 gadiem dzimusi Rīgā, bet uz Jelgavu atnākusi dzīvot 1939. gadā. Mūža lielāko daļu viņa pavadījusi Jelgavas «vecajā» slimnīcā, strādājot par medicīnas māsu. Arī papus savulaik bijis mediķis, varbūt tādēļ Almai Zariņai medicīna ir tik mīļa. Visās slimnīcas bēdās un priekos allaž bijusi klāt, tagad viņa ir neatlaidīga cīnītāja par vecās slimnīcas tālāku pastāvēšanu.
1950. gadā Almu Zariņu un viņas brāļus tāpat kā daudzus citus tautiešus izsūtīja uz tālo Vorkutu, no kurienes viņa atgriezās pēc sešiem gariem gadiem un turpināja darbu vecajā slimnīcā.
Tagad Almas tante ir pensijā, dzīvo kopā ar savu māsu Annu. Vārdadiena viņai vienmēr ir bijuši svētki. Tad ciemos sanāk brāļi un māsas, tuvākie draugi. Tiek ēsta vārdadienas kūka.
Almas tante nevar vien sagaidīt pavasari, būdama liela zemes un dabas mīļotāja, viņa rautin raujas uz savu dārziņu:
– Tas palīdz izdzīvot. Dārziņā man izaug viss – kartupeļi, pupas, zirņi, saknes, ogas, arī āboli un plūmes. Pie zemes esmu visu mūžu turējusies, – stāsta Almas tante. Viņa allaž centusies uzturā lietot tikai Latvijā audzētu pārtiku un ir liela importa pārtikas nepiekritēja. Lielā mīlestība uz darbu, dabu un apkārtējiem viņai vēl šodien palīdz justies žirgtai un brīnišķīgai sievietei.
Pašlaik Almas tantei lielākās raizes sagādā tēva māju atgūšana. Neskaitāmie tiesu darbi viņu stipri nomocījuši, bet viņa joprojām tic, ka taisnība uzvarēs.
Savām vārdamāsām svētkos Alma Zariņa novēl piepildīt visu, ko sirds cer.
