Tikšanās laikā ar Valgundes novada sociālo darbinieci Rutu Verteli pirmie teikumi izvēršas neveikli. «Ko lai saku par savu dzīvi? Tā ir pietiekami sāpīga.
Tikšanās laikā ar Valgundes novada sociālo darbinieci Rutu Verteli pirmie teikumi izvēršas neveikli. “Ko lai saku par savu dzīvi? Tā ir pietiekami sāpīga. Negribu. Kurš ir tas, kas mani ieteica?” Viņas gaišās acis pieriešas asarām. “Pagaidiet, nu nebildējiet vismaz, kamēr asaras nožūst,” viņa uzrunā fotogrāfu Agri. Bet tad, baudot tēju, mums veidojas sirsnīga saruna. Šķiroties zinu, ka savā sirds kartotēkā varu ierakstīt par vienu īpašu cilvēku vairāk.
Soli pa solim laipojam pa Rutas kundzes dzīvi. Sākam ar Zaļenieku pagastu, kur aizvadīta bērnība un skolas gadi. Ruta stāsta aizrautīgi. “Mums bija klases audzinātāja Helēna Saukāne. Satikāmies pirms kādiem trim gadiem klases salidojumā. Sākumā bija tāda kā nedrošība, bet notika brīnums – 30 gadu tikpat kā nebijuši. Mūsos bija tāds pats dullums kā šķiroties. Puse nakts pagāja smieklos un labās atmiņās. Uzskatu, ka Zaļenieki ir tāds ļoti īpašs pagasts,” atzīst Ruta.
Kad astoņdesmitajos gados atklāts Aspazijas muzejs, viņa emocionāli ietekmējusies no oriģinālā dzejnieces balss ieraksta. Tagad, Valgundes pagasta muzeja atklāšanā, bija dzirdamas strēlnieku balsis… Jo vairāk klausos, jo saprotu, ka Ruta ir cilvēks, kas visu pozitīvo daudzkārt pavairo.
Brīžiem pareizi, brīžiem nepareizi
Pēc Zaļeniekos pavadītās bērnības vairākus gadus mitinājusies Jelgavā, bet 1983. gadā viņa nonāca Valgundē. “Man no agras jaunības patika Zaļenieku kultūras nama direktors Uldis Neibergs – kā viņš organizēja, uzstājās. Vēlāk beidzu Tautas universitāti kultūras darbā, atnācu uz Valgundes klubu par vadītāju. Tas bija foršs laiks.” Kā veiksmi Ruta piemin arī kara veterānu svētku dienu.
“9. maijā gājām ar karogiem uz Valgundes Brāļu kapiem. Veterāni ar ordeņiem pie krūtīm, pēc tam balle. Viss, ko rīkojām, bija jāsaskaņo ar kolhoza vadību, ciema padomi. Jau 1986. gadā sāku domāt par to, ka gribētu apkopot Ložmetējkalna vēsturi, bet tolaik vēl neļāva runāt.”
Oficiāli (ar pilnu tvaiku) kultūras darbā Ruta Vertele aizvadījusi 11 gadu. “Tad viens par pajām nopirka klubu, un es pagastā sāku strādāt par sociālo darbinieci. Nāca pirmie pabalstu prasītāji, vajadzēja apzināt vientuļos un daudzbērnu ģimenes. Pirms tam ar to nodarbojās arodbiedrība, kolhozs, partija.” Gūt pirmo izpratni jaunajā darbā Ruta braukusi pie Astrīdas Kroģeres. “Prasu, ko un kā darīt. Brīžiem izrādījās pareizi, brīžiem ne, bet uz priekšu gāja.”
Beigšu skolu, laiks rādīs
Tagad Valgundes novada sociālā darbiniece mācās sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas “Attīstība” 2. kursā. Parāds, kas radies, lai segtu mācību maksu, bankā esot trīs tūkstoši latu, toties mācībās parādu nav. “Vienubrīd domāju, pārdošu savu zemes hektāru, bet tagad par to neprātoju. Beigšu skolu, laiks rādīs. Klīst runas, ka Labklājības ministrija varētu parādu dzēst, ja cilvēks pirms tam strādājis sociālo darbu un šajā jomā darbojas arī turpmāk. Mums ir ļoti foršs kurss. Cits citu atbalstām, ir kopīgi mērķi un līdzīga izpratne, kaut gan grupā ir visai atšķirīga vecuma un dzīves pieredzes cilvēki. Jaunākie pēc vidusskolas, vecākajiem jau pāri 50. Vienu nedēļu mēnesī, ko tur pavadu, esmu laimīga. Gūstu jaunas idejas darbā,” atzīst Ruta. Viņas uzmanības lokā ir aptuveni 120 “lietu”. Dažas ir plānākas, citas biezākas. “Interesanti, ka ar ģimenēm, ar kurām reiz sastapos kultūras darbā, tagad tiekos kā sociālā darbiniece. Redzēju cilvēkus no svētku puses, pagājuši gadi, nākusi klāt jauna paaudze, un nu redzu no otras puses. Tepat vien visi esam,” atzīst Ruta.
“Viņa ir svarīga persona”
Valgundes novada Domes priekšsēdētājs Edgars Turks: “Pazīstu Rutu kopš kolhozu laikiem. Brīnos par viņas uzņēmību. Netradicionāla. Gadiem organizē Ziemassvētku kauju atceres pasākumus, un katrreiz tas ir citāds. Vienmēr cits scenārijs. Viņa prot piesaistīt, aizraut cilvēkus. Mērķtiecīga, neatlaidīga. Ja kas uzticēts, izdarīs līdz galam, nekļūdīsies. Labs darbinieks, taču sociālo darbu pagastā gribētos kvalitatīvāku. Tā nav viņas vaina, jo mums būtu nepieciešami divi darbinieki, bet strādā tikai viens.”
Arī Valgundes Pašvaldības policijas priekšnieks Juris Bite ar Rutu Verteli pazīstams kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Dejojis vidējās paaudzes deju ansamblī, bet Ruta atbildējusi par kluba darbu. “Viņa ir svarīga persona. Atsaucīga. Visu prot nokārtot. Ziemassvētku kaujas atceres pasākumos viņa organizē, es atbildu par kārtību. Darbā viens otram palīdzam.”
Prasme dāvāt ģimeni
Pamazām sarunā aizvirzāmies līdz personiskākiem jautājumiem. Ruta atklāj, ka viņai liktenis nav lēmis audzināt pašai savus bērnus. Tomēr, klausoties viņā, redzu, ka savu mātišķo daļu pratusi dot, dāvināt, netaupīt. Māsas bērni izaudzināti no ābečniekiem līdz lielajai dzīvei. Ruta stāsta: “Māsas ģimene dzīvoja Zaļeniekos. Vecāki daudz slimoja, un viņa tos kopa un aprūpēja. Bērniem līdz skolai bija jāveic astoņi kilometri. Nolēmām, ka mazie mitināsies pie manis. Raivis nodzīvoja visus 12 skolas gadus, Madariņa šeit beidza devīto klasīti. Man ir arī audžumeitiņa.
Toreiz notika tā – aizvedu bērnus no sava pagasta uz Elejas patversmi. Iepazīstoties ar bērnunama dzīvi, ieraudzīju vienu gaišmatainu meitenīti – acis lielas, deguns gaisā. Uzzināju, ka viņas mamma pakārusies. Sapratu, gribu ņemt pie sevis. Aizbraucu ar šo domu, pastāstīju par to savējiem. Tēvs teica: “Ņem un ved mājās.” Braucu pakaļ. Sākumā meitene baidījās no suņa, kaķa un pat no cālēna. Pamazām iedzīvojās. Tomēr viegli negāja. Viņai jau bija astoņi gadi. Ar bērnu attiecības centos veidot ļoti saudzīgi. Tomēr dažreiz viņa muka no mājām, vajadzēja meklēt. Es to saprotu, jo katram bērnam vajadzīga sava īstā mamma. Viņa devās meklēt. Vēlāk izlēmu būt nesaudzīga. Parādīju miršanas apliecību. Inta (meitenes vārds mainīts, jo nezinu, vai viņa vēlas sava vārda publicitāti – red.) ir labi pieņemta un atzīta no Raivja un Madaras puses. Viņi ir kā īsti brālēns un māsīca.”
Patlaban meitene mācās arodu. Viņai ir ģimene, kurā var atgriezties, kur viņu gaida. Šāda attieksme pret bāra bērniem Rutai mantota no saviem vecākiem. “Toreiz jau nekādu audžuvecāku statusu nevajadzēja. Mani vecāki paņēma un izaudzināja kādu meiteni. Viņa joprojām ir mūsu ģimenes locekle,” neslēpj Ruta.
“Man vienkārši jāatdod mīlestība”
Ruta Vertele izgājusi mācību kursus audžuvecākiem. Inta nav vienīgā meitene, kurai sniegts siltums. Viena pusaudze pie Rutas dzīvojusi pusgadu, cita pusotru.
Pusotra gada laikā var izdarīt daudz. “Meitene gribēja iemācīties spēlēt mūzikas instrumentu. Izvēlējāmies akordeonu. Tagad viņa atgriezusies ģimenē, kā būs tālāk, laiks rādīs, jācer uz to labāko. Man ir sapnis kādreiz paņemt mazu bērnu, kas ielien klēpī. Tagad to nevaru atļauties, jo mācos. Redzēs, kā būs. Tālu nākotnē neplānoju. Man vienkārši jāatdod mīlestība, kas ir manī,” atzīst Ruta.
Ruta Vertele vairākkārt apbalvota ar atzinības rakstiem. Viņas lielā sabiedriskā interese joprojām ir jaunizveidotais muzejs, strēlnieku atceres pasākumi, vēsture. Uz jautājumu, vai viņa apzinās, ka atstāj pēdas vēsturē, Ruta atbild: “Nē, par to nedomāju. Tomēr droši vien tā varētu teikt. Nobeigumā viņa citē sev tuvas Ziedoņa dzejas rindas: “Kur tava daļa? Tu esi tikai piedalījies, vai esi tikai klāt bijis, vai atstājis savu daļu? Varbūt ir kāda vieta, kur prasa vairāk, ne tikai piedalīties.
