Teiciens par mazo cinīti, kurš gāž lielu vezumu, šad un tad vistiešākajā veidā attiecināms arī uz mazo Dievzemīti.
Teiciens par mazo cinīti, kurš gāž lielu vezumu, šad un tad vistiešākajā veidā attiecināms arī uz mazo Dievzemīti. Pat norobežojoties no valdības līdera nesenās patosa pilnās plātīšanās par vēlmi stāvēt uz starpvalstu labklājības čempionāta pjedestāla augstākā pakāpiena, jāatzīst, ka arī līdz šim ambīcijas nav bijušas sevišķi mazas.
Jau kopš 5. Saeimas tika apcerēta integrācija ES, un pēc padsmit gadiem Latvija bija iekšā, kā likts. Tiesa gan, rūgto piegaršu, ko līdzi nesusi pievienošanās dzelteno zvaigžņu draudzei, gan sajust jau krietnu laiku nācies ikvienam, bet ko nu vairs par to. Ambīcijas piepildītas, un dienas kārtībā jau nākamais mērķis – nepilnu divu gadu laikā pievienoties eirozonai.
Ieklausoties valdības brašo vīru izteikumos, lāgiem tā vien šķiet, ka, pēc izpildvaras domām, ar 2008. gadu ES kopējā valūta eiro Latvijā aizstās ne vien ierastos “lašus”, bet arī gaisu un ūdeni. Vismaz pagrūti šo maniakālo tiekšanos pēc jaunā maksāšanas līdzekļa uztvert citādi.
Tas, ka, ieviešot eiro, uzņēmumi darījumos ar eirozonas valstīm varēs aiztaupīt pa liekai valūtas maiņas transakcijai, tā kā ir skaidrs, bet pilnīgi novārtā atstāts cits, taču ar reformu ļoti cieši saistīts jautājums – kāds (ne)labums no “eironaudiņas” ieviešanas būs tā saucamajam vidusmēra Latvijas iedzīvotājam? Iespējams, vienu neizbēgamu faktoru nosaukt spētu katrs – naudas reformas rezultātā (gluži kā apmainot “repsēnus” pret latiem) noapaļojoties preču cenām, par sevi atkal manāmi atgādinās inflācija, kas jau kuro gadu kā asa skabarga sāpīgi duras valdības kuslajā sēžamvietā un no kuras vienīgais glābiņš ir vasaras sezona, kas ar relatīvu dārzeņu cenu pazeminājumu dzīves dārdzības augšupeju spēj mazliet piebremzēt.
Pašlaik finanšu ministrs ar pārējiem kolēģiem spēj vien liekulīgi piesaukt “priekšdarbus”, kas it kā būtu veicami, lai no kārtējā cenu palēciena izvairītos, tomēr citādi kā par lētu populismu to grūti nosaukt. Latvijā nav komandekonomikas un valsts noteiktu cenu griestu, kā gan ministrs cer kontrolēt uzņēmumu cenu veidošanu un “pareizu” to noapaļošanu?
Gana neskaidrs ir arī jautājums, kādēļ vairāku mēnešu garumā tiek uzsvērta nepieciešamība ar 2008. gadu kabatās un maciņos čaukstināt eiro banknotes, ja iespējas izpildīt Māstrihtas kritērijus jau krietnu brīdi apšaubījusi ne vien Latvijas Banka, bet arī starptautiskā reitingu aģentūra “Standard and Poor”s”, kas prognozē, ka Eiropas vienotās valūtas ieviešanu Latvijai pieredzēt ne ātrāk kā 2009. gadā. Beigu beigās tā arī netop skaidrs, kāds īsti ir iemesls valdības vēlmei nest to, ko pagaidām nevar pat celt. Vai ar šādu “štrunts par sekām” attieksmi varas gaiteņu staigātāji cer uzspodrināt savu nu jau pamatīgi aptraipīto reputāciju?
Pirms Latvijas iestāšanās ES propagandas kampaņas nodrošināšanai tika izveidots īpašs “informācijas centrs” ar nosaukumu “Eiroinfo”, kas gan ar laiku vairāk sāka atgādināt ar informāciju nabagu, mazspējīgu, lēnu un pat dezinformējošu kantorīti, kam pavalstnieku sapurināšanai un iedrošināšanai stāties uz saulainās Eiropas takas palīgā dabūja nākt pat Rīgas pils saimniece. Tagad, spriežot pēc centra mājas lapas, tie paši “informatori” tautai uzņēmušies izskaidrot lielo “eironaudas” nozīmi letiņu gaišās nākotnes veidošanā.
Valstī notiekošos procesus acīmredzami caurvij vēlme uzkāpt uz tā paša steidzamības grābekļa, kas ar zariem uz augšu nomests uz tā paša ceļa tajā pašā vietā, jo ne ar pušplēstu vārdu oficiālā līmenī netiek pieminēta iespēja šo apjomīgo reformu mazliet atlikt. Kaut gan varbūt šoreiz būtu pareizāk ievērot principu, ka labas ir tās lietas, kuras nevajadzīgi nesasteidz.
