Eiropas dzejniece ne tikai mākslas lieluma ziņā. Ar dažādām Eiropas zemēm viņu – ukraiņu nacionālās pašapziņas vienu no visu laiku spilgtākajām iemiesotājām – saistīja arī daudznacionālie raduraksti.
Eiropas dzejniece ne tikai mākslas lieluma ziņā. Ar dažādām Eiropas zemēm viņu – ukraiņu nacionālās pašapziņas vienu no visu laiku spilgtākajām iemiesotājām – saistīja arī daudznacionālie raduraksti. To Lesjas Ukrainkas 135 gadu atceres reizē atgādināja sarīkojuma dalībnieki Jelgavā.
Sestdien apaļās gadskārtas atceres pēcpusdienā Jelgavas muzejā skanēja L.Ukrainkas dzeja ukrainiski, krieviski, latviski. Arī gruzīniski. Šajā valodā dzejas rindas no paša veidotās grāmatas par trim ukraiņu vārda mākslas dižgariem – Tarasu Ševčenko, Ivanu Franko un Lesju Ukrainku – lasīja Ukrainas vēstnieks Latvijā Rauls Čilačava, dzejnieks un literatūrpētnieks, pēc tautības gruzīns, tāpēc viņam īpaši tuva tēma arvien bijusi Ukrainas un Gruzijas kultūru mijiedarbe.
Diasporas ukraiņi vienlīdz lielā mērā ir gan mītnes zemes, gan vēsturiskās dzimtenes patrioti, vēstnieks atzina sarīkojumā, paužot prieku un aizkustinājumu par to, ka svarīgo jubileju atceras tautieši arī tik tālu no Ukrainas.
Ģimenē, kurā auga Larisa Kosača, nākamā dzejniece L.Ukrainka, valdīja īsteni ukrainisks gars (vecāki un bērni sarunājās tikai šajā valodā). Bērnībā mājskolotāju vadībā meitene guva dziļu izglītību vēsturē, literatūrā, sevišķi valodās, kas jau agros gados ļāva lasīt klasiķu darbus oriģinālā (vēlāk viņa ukrainiski tulkoja Gēti, Šilleru, Heini). Dzeju viņa sāka rakstīt deviņu gadu vecumā, pirmo publikāciju piedzīvoja 13 gados. Kad Lesjai bija 20 gadu, iznāca viņas pirmā grāmatiņa “Uz dziesmas spārniem”, par ko slavenais kolēģis Ivans Franko teicis, ka šie dzejoļi gluži vai izauguši no ukraiņu dziesmām un pasakām. Ne velti tie uzreiz kļuva gluži vai par tautas dziesmām. 42 gadu garajā mūžā autore sarakstījusi arī prozu, literatūrkritiskus un sociālpolitiskus apcerējumus. Taču visvairāk pazīstamas, visbiežāk pieminētas un lasītas ir viņas dramatiskās poēmas. Vienu no tām – 1911. gadā Kutaisi (Gruzijā) tapušo “Meža dziesmu”, pasaku par mīlestību pieaugušajiem, kuras tēlojumā dzejniece atsaukusi atmiņā dzimtās Volīnijas dabu, – sarīkojumā varēja vērot Rīgas Ukraiņu skolas audzēkņu sniegumā.
L.Ukrainkas māksliniecisko dotumu vidū bija ne vien lieliskā valodas izjūta, kas rada piepildījumu dzīvas tēlainības un ritmiem bagātā dzejā, bet arī muzikālas dāvanas. Taču pianistes gaitām 12 gadu vecumā svītru pārvilka kaulu tuberkuloze, ar kuru dzejniecei bija jācīnās visu turpmāko dzīvi. Veselības uzlabošanas nolūkos viņa apceļoja daudzas Eiropas (un ne tikai) zemes – no Vācijas un Itālijas līdz Ēgiptei un Kaukāzam. Dzejniece mirusi 1913. gadā Gruzijā, Surami.
Eiropas dzejniece ne tikai mākslas lieluma ziņā. Kā atgādināja Latvijas Ukraiņu kultūras biedrību asociācijas vadītājs Vladimirs Strojs, daudznacionāli eiropeiski ir arī ukraiņu dzejnieces raduraksti: tēvs cēlies no Bosnijas, bet mātes senčos bijuši grieķi.
Muzeja pirmajā stāvā līdz 5. martam apskatāma piemiņas sarīkojuma organizatoru Jelgavas Ukraiņu biedrības “Džerelo” sarūpēta izstāde par L.Ukrainkas darbiem un dzīvi.
