Vakar Eiropas Parlaments pierādīja, ka apstiprinās aizdomas par iespēju apvienotajai Eiropai ilgtermiņa attīstību aizstāt ar īstermiņa interesēm.
Vakar Eiropas Parlaments pierādīja, ka apstiprinās aizdomas par iespēju apvienotajai Eiropai ilgtermiņa attīstību aizstāt ar īstermiņa interesēm. Pirmajā lasījumā parlaments apstiprināja tā saucamo pakalpojumu direktīvu, par to šķēpi tika lauzti jau divus gadus. Deputāti apstiprinājuši direktīvu, kas ir pilnīgi izmainīta salīdzinājumā ar sākumā piedāvāto likumprojektu. Lai arī norādītais mērķis – veicināt pakalpojumu apriti ES iekšējā tirgū – saglabāts, deputātu apstiprinātajā redakcijā pietiekami skaidri noteikts, ka direktīva neko nemainīs nodarbināto sociālajās tiesībās. Tam būs jāpaliek katras dalībvalsts kompetencē.
Jaunās direktīvas pirmā lasījuma projekts vakar tika pieņemts ar 391 balsi par, 213 pret un 34 atturoties. Sākumā šķiet, ka pārsvars ir tagadējās versijas atbalstītājiem, tomēr “pret” un “atturas” balsojušo īpatsvars nav tik mazs, lai secinātu, ka pirmā lasījuma tekstā nevarētu tikt ieviestas korekcijas. Daudzi jauno dalībvalstu deputāti, kā arī daļa no “vecajiem”, ir pret piedāvāto direktīvas redakciju. Viņi uzskata, ka tagadējā tekstā vairs nav saglabātas likuma galvenās idejas.
Šābrīža redakcijā direktīva gan mazinās administratīvos šķēršļus vienas ES valsts uzņēmuma darbībai citā valstī, tajā pašā laikā no tās svītrota direktīvas būtība – jauno ES dalībvalstu atbalstītais izcelsmes valsts princips, izslēgta virkne sabiedriskas nozīmes pakalpojumu un vairs nav atsauces uz ES noteikumiem par strādājošo norīkošanu darbā uz citu ES valsti.
Jaunajām ES dalībvalstīm bija svarīgs noraidītais tā saucamais izcelsmes valsts princips. Sākotnēji tas bija iecerēts kā pakalpojumu direktīvas stūrakmens. Tā pieņemšana nozīmētu, ka pakalpojumu sniedzēji citā ES dalībvalstī darbojas pēc savas – izcelsmes – valsts noteikumiem un likumiem gan attiecībā uz reģistrēšanos, gan darbību un pakalpojumu kvalitāti.
Sākumā varētu šķist, ka pašreizējā direktīvas redakcija nodrošinās jauno dalībvalstu strādājošajiem tādas pašas tiesības un atalgojumu kā tad, ja viņi gribēs sniegt pakalpojumus citā valstī. Tikai skaļi nepateikts paliek tas, ka neviena mūsu firma, ja tām nāksies “spēlēt” pēc tās valsts darba likumiem, kurā vēlēsies sniegt pakalpojumus, nemaz tur netiks. “Vecā” Eiropa ir pietiekami sevi aizsargājusi ar tādām sociālās aizsardzības barjerām, ka mūsu kompānijas konkurences cīņā lemtas zaudējumam. Nelolosim ilūzijas, ka darba tirgus konkurencē mūsu firmas varēja startēt ar tādiem pašiem nosacījumiem kā veco dalībvalstu. Mūsu trumpis ir zināšanas, kvalitāte un salīdzinoši zemākas algas.
Ar šādi “uzlabotu” direktīvas projektu zaudē arī Eiropa kopumā – globālajā konkurences cīņā. Izrādās, “vecajā” Eiropā nav gatavi tās izaicinājumam. Droši dziļākajā plauktā var arī nobāzt tā saucamās Lisabonas stratēģijas mērķus un idejas. Kapitulējot šābrīža sociālās labklājības priekšā, faktiski ir radīti priekšnosacījumi ne pārāk tālas nākotnes sociālajiem satricinājumiem, kad ES ekonomika vairs nevarēs “pavilkt” pašreizējos augstos standartus.
Eiroparlamenta deputāti un daudzu valstu valdības pašlaik izvēlējās taktiku atbalstīt īstermiņa politiskās intereses. Garajām distancēm tā paredzēta neveiksmei. Vienīgi žēl, ka šajā vilcienā esam iekāpuši arī mēs.
