Kopš esam ES, Latvijā ar katru gadu palielinājies to iedzīvotāju skaits, kas arvien skeptiskāk skatās uz mūsu valsts dalību šajā organizācijā. Un ne bez iemesla, jo, pateicoties iešanai šīs impērijas pavadā, esam iznīcinājuši cukura nozari, arī zivsaimniecība «aizgājusi uz grunti», nemaz nerunājot par daudziem sīkākiem lēmumiem, kas īsākā vai garākā termiņā atstājuši iespaidu uz Latvijas ekonomiku un teju katru valsts iedzīvotāju.No bērnības kā īpašu gardumu atceros iebiezināto pienu, kafiju un kakao, kas veikalu plauktos nonāca no rūpnīcas Rēzeknē. Taču sapnis beidzās, pienāca pamošanās brīdis, jo, redz, ekonomiskā situācija šo ražotni lika aizklapēt ciet. Vismaz tāda bija oficiālā versija. Tajā pašā laikā, kad Rēzeknes Piena kombināta vadītāji sāka interesēties par iespēju vismaz saglabāt minēto produktu ražošanu, atklājās, ka pēc ES ieteikuma piena produktus metāla bundžās pildīt nedrīkstot. Jauki! Tikai nezin kāpēc mūsu veikalu plauktos atrodams ne vienā vien ES dalībvalstī ražots iebiezinātais piens, kas arī pildīts metāla bundžās. Acīmredzot to valdības nav atļāvušais milzīgajai organizācijai ielīst savā kabatā un iegriezt robu valsts ekonomikā, un tikai mūsu varasvīriem saliekto muguru un allaž piekrītošo galvas mājienu demonstrēšana kļuvusi par teju ikdienišķu parādību.Lauku atbalsta dienesta apkopotie dati liecina vēl kādu interesantu lietu – gandrīz puse ES atvēlēto naudas līdzekļu zivsaimniecības modernizācijai iztērēti kuģu griešanai metāllūžņos. Sākotnēji no 23,44 miljoniem latu šim nolūkam bija iecerēts izlietot apmēram sešus miljonus. Taču divu gadu laikā atklājās, ka kuģu griešanai naudas nepietiek, tāpēc šim mērķim atvēlētā summa pārdales rezultātā palielinājusies līdz 10,2 miljoniem latu. Ko darīt – banānu valsts no mums nesanāks, bet arī par reņģu ēdājiem sevi saukt vairs nevarēsim.Un šī lavīna, kas draud iznīcināt gan cilvēku, gan valsts maku (tajā nekā daudz nīcināma vairs nav), turpina velties milzīgā ātrumā. Pavisam nesen izskanēja informācija, ka no nākamā gada septembra 100 vatu kvēlspuldzes tirdzniecībā vairs netiks laistas, bet līdz 2010. gadam jāpārtrauc šo gaismas devēju ražošana. Tiesa, Latviju tas būtiski vairs nevar skart, vismaz uzņēmējdarbībā, jo mūsu valsts kvēlspuldžu ražotājs «Vermerk» «izdzisa» jau šā gada sākumā. Tajā pašā laikā pāreja uz jaunās paaudzes spuldzēm ne vienai vien mājsaimniecībai iedos dunku sānos. Elementārs aprēķins – parastā lampiņa maksā ap 20 santīmu, jaunās paaudzes spuldzes atrast lētāk par diviem latiem diez vai izdosies. Protams, novatoriskākie risinājumi «apēd» mazāk elektrības, uz tā rēķina varēs ietaupīt, un it kā mūžs arī šīm spuldzēm ir ilgāks, tomēr, ja uzreiz būs jānomaina visas, diez ko lēti nebūs. Šajā situācijā atliek vien cerēt, ka pēc kvēlspuldžu «aiziešanas» moderno konkurentu cenas samazināsies, it sevišķi tādēļ, ka ES apgalvo – ekonomisko spuldžu ražošana ir lētāka.Tādos brīžos der atcerēties vienu – uzticot jaunu lēmumu pieņemšanu Briselei, tie tiek aizvirzīti projām no vēlētājiem un nacionālajiem parlamentiem. 85 procenti visu ES likumu tiek pieņemti 300 slēgtās darba grupās, vien 15 procentos piedalās paši ministri, un, tā kā arī tad viņu runas sagatavo ierēdņi, tikai daži konkrētās jomas pārstāvji zina, par ko viņi savas valsts vārdā balso.Eiroskeptiķi kā vienu no risinājumiem problēmām ar ES finansējuma piešķiršanu un uzliktajām direktīvām min nepieciešamību valstij nākt klajā ar draudiem par izstāšanos no šīs organizācijas, tomēr šķiet, ka šāds lēmums mūsu bezzobainajiem tautas priekšstāvjiem nebūtu iespējams pat ar naudas maisu piešķirtu protēžu palīdzību, jo pārāk ilgi esam pieraduši, ka pārtikšanai pietiek ar putru, ko iespējams norīt arī nesakošļājot. Un skeptiķu skaits tikai augs, jo gribot negribot rodas vēlme piekrist Polijas prezidenta Leha Kačiņska pirms dažiem gadiem teiktajam, proti, «ES ir mākslīgs veidojums, kas bezmērķīgi klunkurē uz priekšu»…
