Situācija Latvijas ekonomikā ir iepriekšējo gadu straujās izaugsmes rezultāts. Pie šāda apgalvojuma mums vajadzētu justies stabiliem un drošiem par savas labklājības pozitīvu attīstību arī nākotnē kā ģimenē, tā valstī.
Situācija Latvijas ekonomikā ir iepriekšējo gadu straujās izaugsmes rezultāts. Pie šāda apgalvojuma mums vajadzētu justies stabiliem un drošiem par savas labklājības pozitīvu attīstību arī nākotnē kā ģimenē, tā valstī.
Tautsaimniecības straujā izaugsme, īpaši pēdējos piecos gados, veicinājusi milzīgu finanšu resursu ieplūšanu un apgrozījumu Latvijā. Valstī tie bijuši miljardi latu, un, ja godīgi, arī mūsu katra ienākumi krietni auguši – tautsaimniecībā mēneša vidējā darba samaksa 2007. gada trešajā ceturksnī pirms nodokļu nomaksas bija 404 lati, attiecīgi algas pēc nodokļu nomaksas palielinājums ir 33,3 procenti salīdzinājumā ar atbilstošo iepriekšējā gada periodu. Preču un pakalpojumu cenu straujais kāpums nav slāpējis mūsu iepirkšanās kāri, gluži pretēji – tas to vēl vairojis. Ko darīt? Kā pamanīt, ka šodien dzīvojam labāk nekā vakar? Pirms atbildēt uz šo jautājumu, gribu uzdot vēl vienu – kāpēc tā notika?
2004. gadā reizē ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā Latvijā ieplūda ievērojami finanšu resursi, kurus steidzām apgūt. Mēs patērējām, ne uzkrājām un ieguldījām. Tika pirkts viss un daudz, jo īpaši jaunas un dārgas automašīnas, nekustamie īpašumi, braukts ceļojumos. Un to cilvēkiem nevar pārmest. Būtiskākais ir tas, ka netērējām taču mūsu nopelnīto naudu, bet gan izmantojām kredītus un līzingus. Un vai vienmēr, uzņemoties lielas kredītsaistības uz ntajiem gadiem, rūpīgi izanalizējām, kā spēsim atdot? Kopš 2005. gada esam runājuši par bezdeficīta budžetu, par nepieciešamību sašaurināt pieejamību kredītresursiem, bremzēt patēriņu un hipotekāro kreditēšanu un vēl par daudz citiem jautājumiem.
Šodien ir skaidrs, ka Latvijas iekšzemes kopprodukta palielinājums vairs nebūs tik straujš, ka energoresursu cenas augs, ka preces un pakalpojumi maksās tik, cik tie reāli maksā, ka algas tik strauji netiks celtas. Un mums būs jāsāk rēķināt un krāt, savi izdevumi būs jāpārskata gan valstij, gan katrai ģimenei.
Man kā ekonomikas ministram ir skaidrs redzējums, kādā virzienā šodien jāstrādā, – jānodrošina, lai uzkrājumi, kas veidojas tautsaimniecībā, kā arī ieplūst ekonomikā no citām valstīm, tiktu realizēti investīcijās, kuras sekmē ražošanas attīstību, restrukturizāciju un nepieciešamo produktivitātes pieaugumu, nevis koncentrētos nekustamā īpašuma tirgū. Otrs virziens, kas veidos stabilas izaugsmes garantu nākotnē un līdz ar to nodrošinās līdzsvarotu ekonomisko attīstību, ir ekonomiskā modeļa maiņa no lēta darbaspēka priekšrocību izmantošanas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku.
Savas prioritātes esmu apkopojis Tautsaimniecības stabilizācijas plānā, kas līdz februāra beigām jāapstiprina valdībai, un jāķeras klāt tā īstenošanai, saucot lietas īstajos vārdos pat, ja tās kādam nepatiks.
Valdības sociālā dialoga sastāvdaļai jau pagājušajā gadā vajadzēja būt algu un produktivitātes samērošanai, jādomā arī par mūsu masveidā aizbraukušajiem tautiešiem, kas drīzumā atgriezīsies mājās no Īrijas, Anglijas un citām zemēm. Pie sociālā dialoga piederas arī vienreiz skaļi pateikt: 100 – 200 procentu peļņas laiki uzņēmējiem pagājuši. Nevienā Eiropas valstī uzņēmējdarbībā nav šādas peļņas. Sapratni vislabāk sākt veidot ar ģimenes modeli – visiem jāsaprot, kādi ir tās kopējie ienākumi, kā tie veidojas, cik daudz un kam var tos tērēt.
Mans vēlējums mums visiem 2008. gadā lai skan kā atgādinājums: sāksim veidot uzkrājumus savai un savu bērnu nākotnei! Tie laiki, kad neko nevarējām atļauties, pagājuši. Mēs varam atļauties, un pat ļoti daudz, bet paralēli tam tagad sāksim uzkrāt! Mēs esam tik bagāti, cik lieli ir mūsu uzkrājumi!
