Pazīstamā dziesmā dzied, ka Ķegums ražo elektrību, taču hidroelektrostaciju sarakstu tā vien gribas papildināt ar to strāvas avotu, kas atrodas krietnā augstumā virs mūsu galvām un ir neatkarīgs kā no Daugavas ūdensteces, tā no elektrības tarifiem.
Pazīstamā dziesmā dzied, ka Ķegums ražo elektrību, taču dažādu hidroelektrostaciju sarakstu tā vien gribas papildināt ar to strāvas avotu, kas atrodas krietnā augstumā virs mūsu galvām un ir neatkarīgs kā no Daugavas ūdensteces, tā no elektrības tarifiem. Zibens. Skaidrās vai apmākušās debesīs – tas pat nav būtiski – plaisai līdzīgais acumirklīgais uzzibsnījums jebkurā laikā izskatās pietiekami efektīgi.
Lai arī šāda «debesu elektrība» šķiet gluži kā neikdienišķa piedeva katram kārtīgam negaisam, kas nereti beidzas ar sašķaidītiem kokiem, apjomīgiem ugunsgrēkiem, nospertiem mājlopiem un citādiem postījumiem, diezin vai daudzi iedomājas, ka pasaulē ir virkne zinātnieku, kas vairākus gadu desmitus nenodarbojas ne ar ko citu kā tikai un vienīgi ar zibens pētīšanu. Ko gan viņi par šo elektrisko dabas parādību var pastāstīt?
Zibens pēc būtības ir gigantiska izmēra elektriskā dzirkstele, kas rodas atšķirīga elektriskā lādiņa stipruma (vienkāršāk sakot – sprieguma) dēļ pērkona negaisa laikā. Lai zibens izgaismotu debesis, pietiek, ja minētā starpība ir desmit līdz simt megavoltu, savukārt elektriskais lauks sasniedz dažus simtus kilovoltu uz metru.
Kā apgalvo viens no pasaules slavenākajiem zibens pētniekiem, zinātnieks ar divdesmit piecu gadu stāžu Erls Viljamss, šobrīd aktuālākie pētījumu objekti ASV ir Floridas negaisi un tā sauktās Šūmana vārdā nosauktās zemes atbalsis. Tā tiek dēvēti specifiski, zibens izraisīti elektromagnētiski viļņi – signāli zemes jonosfērā, un pašlaik to mērījumi tiek veikti atsevišķos Rodailendas mežos. Šādi signāli tiek uztverti ik pa dažām minūtēm, un to analīze ļauj sīkāk izpētīt pašu jonosfēru.
Viens no visinteresantākajiem jautājumiem visā šajā procesā ir zibens radītās strāvas sprieguma noteikšana, jo saprotams, ka tas nebūt nav tas pats, kas pieslēgt pie elektriskā tīkla voltmetru. Arī Erls Viljamss uzskata, ka precīzi izmērīt zibens spriegumu praktiski vispār nav iespējams. Tādēļ tas jānosaka aprēķinu ceļā, izmantojot specifisku aparatūru un veicot dažādus mērījumus – elektriskā lauka izmaiņas u.c. Iegūtie rezultāti tiek projicēti vektoru veidā, un zibens voltāža tiek aprēķināta ar sarežģītu fizikas sakarību palīdzību. Nav šaubu, ka tā ir varen sarežģīta un smalka padarīšana, taču rezultāti liecina, ka zibens spriegums svārstās no desmit līdz vairākiem simtiem megavoltu.
Par spīti ilgajam pētnieka stāžam, misters Viljamss atzīst, ka joprojām nav pilnībā izpētīts tas, kā atmosfērā rodas spilgtā, debesis vizuāli it kā sašķeļošā zibens šautra, kas tiek saistīta ar elektrību, kaut arī rašanās cēlonis – elektriskā lādiņa stipruma atšķirība – ir pilnīgi skaidrs. Tā kā novērojumus iespējams veikt tikai negaisa laikā, kad pētījumi ir apgrūtināti, tad progress šajā jomā ir gaužām lēns.
