Jaunpils pils vēsturisko īpašnieku pēctecis Hanss fon der Rekke atzīst, ka pats nekad nav dzīvojis pilī un nekad arī nav ticies ar saviem radiniekiem, kas bijuši tās īpašnieki.
Jaunpils pils vēsturisko īpašnieku pēctecis Hanss fon der Rekke atzīst, ka pats nekad nav dzīvojis pilī un nekad arī nav ticies ar saviem radiniekiem, kas bijuši tās īpašnieki. Tomēr Jaunpils aura viņam vienmēr šķitusi īpaša.
«Es pats nāku no Ālavas muižas, kas ir netālu no Penkules. Vēlāk gan pārcēlāmies uz Bausku, kur gāju skolā. Latviešu valodu gan iemācījos, tikai rotaļājoties kopā ar bērniem, jo skolā mācības notika vāciski – tikai divas stundas nedēļā tika pasniegta latviešu valoda. 1939. gadā kopā ar ģimeni devāmies bēgļu gaitās uz Vāciju, bet vēlāk nonācām Kanādā, kur dzīvoju arī pašlaik. Es pat īsti nezinu, vai esmu latvietis, vācietis vai kanādietis, tomēr par savām mājām uzskatu Kanādu. Latvijā viesojos ceturto reizi un vienmēr apmeklēju arī Jaunpili. Mani iedvesmo burvīgā aura un laipnie cilvēki, kas šeit mīt, taču atgriezties Latvijā nevēlētos – esmu jau gados un Kanādā jūtos labi,» atzīst Hanss.
Viesojoties Jaunpilī, Hansam tiek ierādīta savulaik pilskunga sievas Elīzas fon der Rekkes guļamistaba. Miegs esot labs un pils spoki viņu netraucējot: «Zinu, ka spoki pilī ir, bet tie ir labsirdīgi. Tagad prātoju, ka istabā viņi nevar iekļūt, jo mazais lodziņš ir par šauru.»
Svētku reizē Hanss atcerējās teiku, kas stāsta, ka Jaungada naktī no ezera pils priekšā izkāpjot rūķītis un vaicājot, vai pils ir gatava. No pils torņa dobja balss atbildot, ka nav gan. Ja atbildētu, ka pils ir gatava, tad tā nogrimtu. Tādēļ arī šī pils vienmēr ir jāatjauno, lai rūķītis nekad neizdzirdētu sev vēlamo atbildi.
