Reiz kāds ar labu humora izjūtu apveltīts skolotājs izņēmuma kārtā pabeidza mācību stundu dažas minūtes pirms zvana ar vārdiem – ja cilvēks pārstrādājas, viņš nomirst, ja neticat, aizejiet uz kapsētu un paskatieties.
Reiz kāds ar labu humora izjūtu apveltīts skolotājs izņēmuma kārtā pabeidza mācību stundu dažas minūtes pirms zvana ar vārdiem – ja cilvēks pārstrādājas, viņš nomirst, ja neticat, aizejiet uz kapsētu un paskatieties.
Ironizēt par šo tēmu var bezgalīgi, taču nepārprotams ir fakts, ka no pārslodzes glābj tikai pienācīga atpūta. Civilizētās valstīs jau gadiem tiek īstenota šāda politika – svētku dienas, kas sakrīt ar kalendārajām brīvdienām, darbiniekiem kompensē ar papildu brīvdienām. Latvijā doma par šādu iespēju pirmoreiz tika izteikta jau pirms vairākiem gadiem, kad to asi noraidīja toreizējais Darba devēju konfederācijas (DDK) līderis un bijušais alus brūveris Vitālijs Gavrilovs, savus iebildumus pamatojot ar teikumu, kas lāgiem atgādināja izvilkumu no Ļeņina kopotajiem rakstiem – Gavrilovaprāt, Latvijai nozīmīgākais postulāts ir “strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt”, tādēļ ne par kādu papildu brīvo dienu piešķiršanu nevarot būt ne runas.
Tagad jau dzīvojam citā gadā, un iniciatīvu izkarot zudušās brīvdienas pirms vairākiem mēnešiem izrādīja viens no Latvijas vadošajiem komerctelevīzijas kanāliem, aizbildinoties ar “ģimenes vērtībām” un sadarbībā ar arodbiedrībām un virkni atbalstītāju savācot gandrīz 80 000 parakstu un attiecīgu priekšlikumu iesniedzot likumdevējiem un valdībai. Ņemot vērā variējošo potenciāli kompensējamo brīvdienu skaitu, nesen Ekonomikas un Bērnu un ģimenes lietu ministrija piedāvāja kompromisu – vajadzības gadījumā kompensēt tikai abas ar valsts svētkiem saistītās brīvdienas.
Kā jau bija sagaidāms, arī šis priekšlikums izpelnījās darba devēju noraidījumu, absurdā kārtā šādu ieceri nodēvējot par “nepamatotu”. Ja jau tik liela vēlēšanās savām acīm skatīt “pamatojumu”, varbūt būtu derīgi doties pieredzes apmaiņas braucienā uz kādu no attīstītajām Eiropas valstīm, kurām tik ļoti vēlamies līdzināties, un lieku reizi pārliecināties, ka tur tā ir normāla prakse. Iepriekš ne reizi vien DDK izklaigājās par milzu zaudējumiem, kas radīšoties kompensēto brīvdienu dēļ. Tad varbūt uzreiz šļūkt otrā grāvī un svītrot no kalendāra jebkādas svētku dienas, citādi vēl komerckompānijām laiku pa laikam kā zobu sāpes būs jāpiecieš, ka visi svētki sakrīt ar darba dienām (kā nākamgad), un jāgatavojas teju vai bankrotu lavīnai…
Visā informācijas apmaiņas procesā starp skanīgajiem aizbildinājumiem par “ģimeņu vienošanu”, nepieciešamību vairāk strādāt, lai “vēl vairāk stimulētu” valsts izaugsmi (vai drīzumā nesāks skanēt savdabīgas žēlabas, ka ik nedēļu divas brīvdienas ir par daudz, jo bremzē valsts attīstību?), un konkrētai televīzijai adresētajiem pārmetumiem papildu auditorijas “zvejošanā” trūkst viena ārkārtīgi būtiska faktora – uzņēmumiem ir derīgi un vajadzīgi tikai pilnvērtīgi strādāt spējīgi darbinieki, un darba ražīgumā būtiska nozīme ir atpūtai. Vai mums maz piemēru, kad svētdienās uz atpūtai paredzētā laika rēķina tiesneši raksta spriedumus un nepietiekami nokomplektētu kanceleju darbinieki kārto dokumentu blāķus, kas ar laiku izraisa darba kvalitātes kritumu? Vai nepastāv tieša sakarība starp garām darba stundām un strādājošo veselības pasliktināšanos?
DDK attieksme pārāk uzkrītoši saskan ar īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās Oskara Kastēna nesenajiem izteikumiem par darba devēju izturēšanos pret cilvēkiem “kā otro šķiru”. Notiekošais uzskatāmi liecina, ka līdz kulturālām attiecībām Latvijas darba tirgū vēl tāls ceļš ejams, un atgādina ko līdzīgu modernās verdzības sindromam, kad strādājošie bieži vien tiek uzskatīti nevis par cilvēkiem, bet elpojošiem robotiem, kas darbināmi ar grašiem un papildu pīppauzēm.
