Vai mūsu bērnos ir jāieaudzina vērtības? Ja ir, tad ar kādām metodēm to darīt un kas pie mums Latvijā ir vērtība?
Vai mūsu bērnos ir jāieaudzina vērtības? Ja ir, tad ar kādām metodēm to darīt un kas pie mums Latvijā ir vērtība? Vai mēs – atsevišķi pieaugušie – neesam pārmaiņas pēc ieķīlājuši savu prātu? Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk – kas maksā, tas pasūta mūziku. Tikai – kurš maksā un kas maksās pēc tam?
Ielūkosimies, kā padsmitgadīgajiem domāti preses izdevumi izglīto mūsu jauno paaudzi.
Bērnu bibliotēkā “Zinītis” darbinieki par pieprasītākajiem nosauc žurnālus “Puff” un “Sīrups”. Savukārt jaunākais izdevums ir žurnāls “Avene”. Ar ko šie izdevumi atšķiras, pavirši pāršķirstot, pateikt grūti. Viens un tas pats, tikai mazliet smalkāk vai prastāk pasniegts.
Vienam kažokam – 100 vāverīšu
Var vērot, ka starp minētajos žurnālos reklamēto iepirkšanās “bumu” un attiecību komiksiem “Avenē” ir arī vērtīga informācija par to, kā kaut ko izgatavot paša rokām, kā veidot savu stilu. “Avene” ar savu lasītāju runā arī par citām nopietnām tēmām, piemēram, salīdzina nogalināto zvēriņu daudzumu ar kažoka vērtību. Starp citu – vienam vāverādas kažokam nepieciešams 60 – 100 nogalinātu vāverīšu. Jauniešiem tiek piedāvāta iespēja vērtēt guvumu un zaudējumu. “Avene” arī ar savu nosaukumu it kā norāda kaut ko dabai tuvāku, labāku. Diemžēl šis žurnāls nav iecienītākais. Jo izkonkurē “Sīrups”.
Pēc “Sīrupa” populārākais ir žurnāls “Puff”. Lasu virsrakstus – “Balso par seksīgāko veģetārieti!”, “Megazvaiznes – visnerātnākās meitenes. Jaunas, neprecētas un bagātas, draudzīgas, smaidīgas, seksīgas, blondas…”, “Seksīgākais siržu lauzējs”, “Good Charlote līderis tusē ar nepilngadīgu meiteni”, “Kamerona krāpj Džastinu”, “Šāronas bērnu iznēsā cita”.
Lai arī tēmas ir “vienos vārtos”, “Pufā” ir vismaz viena laba vēstuļu lappusīte, kur uz jautājumiem atbild psiholoģe Inga. Problēmas, par kurām raksta galvenokārt meitenes, ir aktuālas, un Ingas atbildēs ir zināma jēga. Jaukas un saprātīgas atbildes sniedz arī Meldra. Tas žurnālam kaut mazliet paaugstina kvalitāti, kaut gan kopīgā tendence ir miesas tirgus un ārējs spožums.
“Mulstu, svārkos ejot uz pisuāru
Vissatriecošāk jaunos prātus apstrādā lipīgā nosaukuma īpašnieks “Sīrups”. Rubrikā “Ekskluzīvi” stāstīts par IndyGo soloģitāristu Jāni Volkinšteinu, kas neuzskata, ka lakoti nagi, krāsotas skropstas un svārku nēsāšana vīrieti padara mazāk vīrišķīgu. Iespējams, ja ņem vērā faktu, ka vīrieši senajās kultūrās bijuši svārku valkātāji. Atsevišķās afrikāņu ciltīs joprojām stiprajam dzimumam modē ir svārki un “izkrāšļotas” sejas. Jautājums, iespējams, ir par kultūras saknēm. Tomēr diez vai jaunie cilvēki, kas lasa “Sīrupu”, aizdomāsies tik tālu. Sevišķi, ja “meikapētais” Volkinšteins ar spalvainām kājām, baltiem brunčiem un tamborētu cepurīti ir laiski atlaidies uz klavierēm, bet virs bildes paraksts: “Vai top jauns sekssimbols?”.
Kāpēc mūsu valstī tik krāsainā veidā pieaugušie cenšas jaunajā paaudzē kultivēt dažādas perversijas?
“Es mulstu, ja man ar gariem glītiem svārkiem jādodas uz pisuāru,” atzīstas Wolky. Mulsums droši vien liecina, ka cilvēks tomēr izprot savas “ekskluzivitātes” nodevas? Ej nu sazini. Bet jaunie lasītāji meklē sev ideālus, viņi meklē, kam sekot. Bieži vēlas – jo spilgtāk, jo labāk. Un tas, ko piedāvā soloģitārists, taču ir spilgti, netradicionāli. Nekas, ka homoseksuālistu skaits aug. Tas ir tikai cilvēktiesību jautājums, tāpēc jau zēniem tīņu vecumā var sniegt vispusīgu iespēju klāstu, lai zina, ka var izvēlēties. Amerikāņu psihologs Džeimss Dobsons grāmatā “Zēnu audzināšana”, aplūkojot homoseksualitātes jautājumu, uzsver – tas, ka sabiedrībā palielinās homoseksuālistu īpatsvars, galvenokārt ir audzināšanas jautājums. Ir zēni un meitenes, kuriem sava dzimuma apziņa jāpalīdz apgūt. Šo procesu sarežģī vīriešu feminizācija un sieviešu maskulinizācija sabiedrībā un ģimenē.
Viņš arī uzsver – ņemot vērā, ka homoseksuālisti nereproducē pēcnācējus, loģiski izriet, ka tas ir vairāk psiholoģiskas un nevis ģenētiskas dabas jautājums.
Brutāls un viltīgs varonis – slepkava
Tomēr seksuālā audzināšana ir tikai viens no žurnāla virzieniem. Rubrikā “Kino” parasti tiek aplūkotas “šausmenes”. Vienā no numuriem varam lasīt: “Atkal kārtējā “šausmene”! Baiļu filma “Šausmas Amitivillā” ir nozīmīga ar to, ka sižeta pamatā ir reāli notikumi, šaušalīgi noziegumi. Tie pastrādāti 1974. gadā kādas ģimenes mājā. Tur tika noslepkavoti seši vienas ģimenes locekļi, noziegumā atzinās viens no bērniem.” Citā numurā: “Spilgta, dinamiska filma par cietsirdīgu un nežēlīgu vietu – Grēku pilsētu –, kur valda noziedznieki un gangsteri, bet policisti ir visīstākie blēži. Brutālais, viltīgais kriminālo aprindu varonis ir nenotverams.”
Līdz šim apskatījām pieaugušu žurnālistu sniegumu mūsu bērniem. Bet bērni joprojām turas pretī ārprātīgajai naida, visatļautības, cilvēka vērtības noniecināšanas kampaņai, ar ko masveidīgi nodarbojas pieaugušie, kuru rokās ir tā saucamā “ceturtā vara”. Šīs varas pārstāvji kopā ar mārketinga mistisko guru apgalvos, ka “Sīrups” un “Puff” nes peļņu, tātad – ir labi. Emocionālās elles mašīna darbojas. Pat reklāmklipos neapstrīdama “ētiska” norma ir ņirgāšanās. “Sīrups” atļaujas paust klaju noraidījumu Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTVP) attieksmei pret raidījumu “Dāvida šovs”, jo jaunieši atbildes uz sev interesējošiem perversajiem jautājumiem meklēšot internetā. Tomēr žurnāls, ārēji saglabājot objektivitāti, ir četriem jauniem cilvēkiem vaicājis: “Vai tu skaties Dāvida šovu? Vai esi no tā ieguvis kaut ko jaunu un interesantu?” Atbildes priecē – tikai viens no četriem aptaujātajiem atbildējis, ka reizēm skatās un tas šķiet tīri interesanti. Jāatzīst, ka aptaujātajam Lorensam ir tikai 11 gadu. Abas sešpadsmitgadīgās meitenes atbild, ka šajā šovā viss ir samākslots. Elīna vēl piebilst, ka Dāvids nepatīk, bet viņas draudzenei šajā šovā nācies sātaniski tēlot, lai būtu interesantāk. Savukārt 15 gadu vecais Kristaps atzīst, ka šovu redzējis ir, bet neko interesantu tajā nav saskatījis.
Senči maksā, bet es – populārs
Rubrikā “Konkurss” skolēni aicināti uz stilīgo desantu.”Sīrups” un “Nokia” grib uzzināt, kuri ir Latvijas stilīgākie jaunieši, un padarīt tos populārus visā Latvijā. Vēl viens iemesls pārdomām – kas šodien var kļūt populārs? Stilīgākais! Un – visā Latvijā! Protams, mazliet atraktivitātes nenāk par sliktu, tomēr iepirkšanās ceļvedī tīņu un jauniešu žurnālos ir iekārojams pulkstenis par 76 latiem, soma par 33, T krekls par 15, josta par 17 latiem. Ja vecāki maksā, pašam atliek tikai nokrāsot matus un izdurt piecus caurumus mēlē, lai kļūtu vispopulārākais Latvijā.
Valda zināms apjukums. Žurnālam vecāki naudu iedod, bet dārgiem šortiem atlicina tikai retā ģimenē. Tāpēc kļūt populāram nav iespējams jebkuram. Tomēr būt nepopulāram – tā ir tikai pusbēda. Sliktāk ir tiem tīnīšiem, kuriem ir kauns aiziet pie seksopatologa. Lūk, vēstules fragments: “Kad vecāku nav mājās, mēs pārguļam. Es mīlu viņu. Bet ir viena problēma – man nepatīk sekss. Baidos, ka esmu frigida. Man no domas vien metas slikti. Baidos iet pie seksopatologa. Man ir 15 gadu, un mazās pilsētās liekas šausmīgi, ja tu ar kādu regulāri guli.”
“Sīrupā” ir arī psihologa (?) Kārļa atbilde. Viņš iesaka neraizēties – gan jau vēlāk iepatiksies, taču, ja māc bažas, lai meitene aizbrauc pie speciālista citā pilsētā. Un… galvenais, lai šī mazā nelaimes čupiņa, kas pāragri sākusi dzimumdzīvi, samīļo savu puisi, jo viņš taču par viņu rūpējoties. Šis anonīmais padomdevējs Kārlis gan nav bildis, kā tas meitenei būtu jādara – paverot kājstarpi vai uzvārot tēju.
Galvenais jautājums – kā lietot prezervatīvu
Pirms kāda laika televīzijā nejauši vēroju kādu raidījumu jauniešiem – uz ielas jaunām mulsām meitenēm jautāja, vai viņām ir līdzi prezervatīvs. Man liekas, ka esam aizgājuši par tālu. Kāpēc katrai jaunai meitenei būtu tas jānēsā līdzi? To mēs saucam par dzimumaudzināšanu. Tad nav jābrīnās, ka piecpadsmitgadīga meitene no mazpilsētas uztraucas par savu frigiditāti. Padomdevējs Kārlis kādu citu meiteni mudina nepaklausīt mammu, kas, kā rakstīts vēstulītē, pusaudzei neatļauj doties uz modeļu skolu. “Sīrupa” speciālists atbild, ka meitenei vajadzētu pārliecināt senčus un pārliecināties tikai par to, ka modeļu skolā viņu nepārdos.
Vēl tikai minēšu 9. jūlijā “Ziņās” “Papardes zieda” valdes priekšsēdētājas Ivetas Ķelles pausto domu: “Skaidrs, ka Latvijā zels prostitūcija, taču, ja meitenes sevi nolēmušas pārdot, viņām sevi jāpasargā. Taču diemžēl par lielāku samaksu jaunietes ir ar mieru mest pie malas apņēmību lietot prezervatīvu.”
Varam secināt, ka virziens ir skaidrs. Latvijā nav jārunā par morāliem, ētiskiem un cilvēciskas cieņas jautājumiem, bet par prezervatīviem. Tad arī kļūst skaidrs, kāpēc jaunām meitenēm uz ielas kādā skolēniem paredzētā pārraidē uzdod jautājumu, vai viņas savās somiņās vienmēr nēsā līdzi prezervatīvus.
Latvija ir atvērta pārmaiņām. Nebrīnīsimies par notikumu gaitu. Ko sēsim, to pļausim. Jaunieši tajā vainojami vismazāk.
