Kad man bija pieci gadi, gribēju kļūt par zobārsti. Jo man no tiem bija bail. Likās, ja pati būšu zobārste, tad man pie viņiem nekad nebūs jāiet.
Kad man bija pieci gadi, gribēju kļūt par zobārsti. Jo man no tiem bija bail. Likās, ja pati būšu zobārste, tad man pie viņiem nekad nebūs jāiet. Taču drīz es to pārgribēju. Vēlāk interesanta kļuva psihologa profesija. Izprast cilvēka dabu – tas ir aizraujoši. Patīk literatūra un līdzīgas lietas. Nu jau trešo gadu nākamās profesijas izvēlē man palīdz tā sauktā “ēnu diena”. Tas ir pasākums projektu nedēļā, kas nupat beidzās mūsu skolā. “Ēnošanās” notiek šādi: izvēlamies kādas sevi interesējošas profesijas pārstāvi un tad, savstarpēji vienojoties, kaut dažas stundas sekojam viņa ikdienas gaitām. Pirmajā reizē, tas bija pirms diviem gadiem, kad vēl mācījos piektajā klasē, liela izvēle gan mums netika dota. Bija “jāēno” vecāki, un es “ēnoju” savu mammu. Viņa vada veikalu. Dokumentu kārtošana, dažādi aprēķini – tas ir ļoti rūpīgs, cienījams darbs. Taču vismaz pagaidām man tā liekas ne īpaši pievilcīga nodarbošanās. Pērn ēnu dienu pavadīju pie tantes. Tolaik viņa bija mācību spēks Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Darbs ar studentiem, eksperimenti laboratorijā – tas jau likās interesantāk.
Tagad, septītajā klasē, mums bija atļauts “ēnot” svešus cilvēkus, ja tikai profesija liktos saistoša. Tā izvēlējos atnākt uz “Zemgales Ziņām” un interesēties par žurnālistiku. Kopā ar vēl četrām meitenēm (visas spīdolietes) piedalījos redakcijas plānošanas sapulcē, apskatījos žurnālistu biroju. Kā “ēna” iegriezos arī LLU Ekonomikas fakultātē un Jelgavas Reģionālajā pieaugušo izglītības centrā. Varēja manīt, ka preses pārstāvju ierašanās uzrunātajiem cilvēkiem liekas diezgan svarīga. Katra persona vai iestāde publikācijās avīzē grib izskatīties pēc iespējas labāk, un tas ir pilnīgi saprotams. Man tika dota iespēja vairāk iejusties žurnālista ādā. Proti, aizgāju uz 2. pamatskolu, kur intervēju jaunievēlēto Jelgavas Skolēnu domes priekšsēdētāju 9. klases skolnieku Vitāliju Silinu. Runāju gan ar viņu, gan ar skolotājiem un draugiem. Tagad pacentīšos par to uzrakstīt. Līdz šim avīzē publicējusies neesmu, bet to, manuprāt, vērts pamēģināt. Profesijas izvēle nav vienkārša lieta. Man dažkārt saka: “Tu mācies tikai septītajā klasē, un vēl jau līdz pareizā lēmuma pieņemšanai ir laiks.” Taču man brīžiem liekas, ka mācos nevis “tikai”, bet “jau” septītajā klasē.
Projektu nedēļā bija šoziem lielākais sals, tādēļ diezgan daudz lasīju grāmatas. Viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem ir Pauls Koelju. Vēl noņēmos ar savu projekta darbu. Šā gada temats mums ir par padomju gadiem. Klases apņēmās rakstīt par tā laika pieminekļiem, politiskajiem līderiem, citam tuvāks – kolhozs, kas agrāk darbojās viņa pagastā. Liekas, ka temats, ko esmu paņēmusi, man ir par grūtu – “Padomju laika jauniešu brīvais laiks”. Atkāpties un mainīt to jau būtu par vēlu. Tomēr ceru, ka skolotāju Ineses Kohas un Litas Vēveres vadībā darbu paveikšu sekmīgi.
