Astrologi aprīlī dzimušos raksturo kā enerģiskus cilvēkus, kas apveltīti ar ļoti valdonīgu temperamentu, ir lieli entuziasti un kareivīgi cīnītāji. Izrādās, aprīlī dzimušo mūsu pusē nozīmīgo cilvēku ir tik daudz, ka vienā materiālā tos nemaz nevar iekļaut. Tā nu šoreiz turpinājums par šī mēneša jubilāriem.
Mazpilsētu ainavu gleznotājs
Viens no tādiem mūspuses cilvēkiem ir Arvīds Egle – viens no spilgtākajiem mazpilsētas ainavu un sadzīves žanra gleznotājiem 20. gadsimta 30. gados un zīmīgākajiem sociālistiskā reālisma īstenotājiem latviešu glezniecībā.
Dzimis 1905. gada 3. aprīlī Jelgavas apriņķa Sesavas pagasta Lielsesavā mācītājmuižas kalpu ģimenē. 1911. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Slokā. Pirmā pasaules kara frontes līnijai tuvojoties, ģimene devās bēgļu gaitās. Egles nokļuva Rēzeknē un apmetās uz dzīvi sākumā Jušu sādžā, vēlāk pašā pilsētā. Egle mācījies Rēzeknes pamatskolā un vidusskolā. Šajā laikā viņš pirmo reizi sastapās ar profesionālo mākslu, jo zīmēšanas skolotāji vidusskolā bija gleznotāji Francisks Varslavāns un Alberts Filka. 1926. gadā Egle Rēzeknē satikās ar profesoru Vilhelmu Purvīti, kurš iedrošināja viņu izmēģināt spēkus Latvijas Mākslas akadēmijas iestājeksāmenos. Šī paša gada rudenī nākamais mākslinieks kļuva par studentu. 1927./28. mācību gadā tika uzņemts Purvīša Dabasskatu gleznošanas meistardarbnīcā. 1932. gadā pabeidza mācības akadēmijā ar diplomdarbu “Latgales mazpilsēta”, kurā attēloja Rēzeknes nomales ieliņu.
No 1934. līdz 1941. gadam viņš strādāja Rēzeknes 1. un 2. pamatskolā, bet no 1941. līdz 1944. gadam Rēzeknes Valsts skolotāju institūtā par zīmēšanas, kaligrāfijas un mākslas vēstures skolotāju. Otrā pasaules kara beigās Egle devās projām no Rēzeknes, dzīvoja Tukumā, pēc tam Grenču pagastā, kur strādāja par laukstrādnieku. Karam beidzoties, viens no pirmajiem saņēma uzaicinājumu strādāt atjaunotajā Mākslas akadēmijā Rīgā. Viņš kļuva par Gleznošanas katedras pedagogu, vēlāk Zīmēšanas katedras vadītāja vietas izpildītāju un no 1952. līdz 1966. gadam bija šīs katedras vadītājs, docents, profesors.
Izstādēs piedalījies kopš 1933. gada. 20. gadsimta 30. gados bijis aktīvs Rēzeknes mākslinieku kopas dalībnieks un izstāžu organizētājs. Jau no 1936. gada Egles darbi tika iekļauti Latvijas mākslas izstādēs ārzemēs: Polijā, Austrijā, Ungārijā, Čehijā, Dānijā, Francijā, Anglijā.1945. gadā uzņemts Mākslinieku savienībā, turpmāk aktīvi piedalījies Latvijas un vissavienības mākslas izstādēs. Personālizstādes un piemiņas izstādes notikušas Rēzeknē, Daugavpilī, Rīgā, Salacgrīvā.
1965. gadā Arvīdam Eglem piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums. No 1958. līdz 1977. gadam vasarās mākslinieks uzturējies Salacgrīvā, vadot Mākslas akadēmijas studentu prakses.
Arvīds Egle ir ievērojams latviešu figurālā žanra un portreta, ainavu un kluso dabu gleznotājs, kā arī izcils zīmētājs, konsekvents reālistiskās mākslas tradīciju turpinātājs un savā pedagoga darbā arī tālāk virzītājs. Darbojies stājglezniecībā, akvareļglezniecībā, monumentālajā glezniecībā, grāmatu grafikā un plakātmākslā. Gleznojis pārsvarā eļļas tehnikā. Savā daiļradē lielu nozīmi piešķīris gleznas kolorītam, izkopjot sevišķi smalku pelēkās krāsas nianšu daudzveidību.
Daiļrades sākumā (20. gadsimta 30. gados) iedvesmojies no Rēzeknes tirgus rosmes ar zirgu pajūgiem un podu tirgotājiem, no pilsētas nomales rāmās dzīves ar pussagruvušajām mājelēm un kazām pagalmiņos, kļūstot par tā laika vienu no spilgtākajiem mazpilsētu ainavu un sadzīves žanra gleznotājiem. Pēc Otrā pasaules kara pievērsies daudzfigūru kompozīciju un industriālās ainavas gleznošanai. Vēlāk daudz vairāk strādājis ainavas žanrā un palicis tam uzticīgs visu savu mūžu, radot lirisku un harmonisku dabas tēlu. Latgales ainavu dūmakainās tāles, Salacgrīvas osta un Salacas krasti ir biežāk sastopamie sižeti mākslinieka darbos. Raksturīgais kolorīts un vibrējoša gaisa sajūta gleznās padara viņa daiļradi pazīstamu starp daudziem Latvijas ainavistiem. Daudz strādājis portreta un klusās dabas žanrā. Gleznojis pašportretus, savus tuvākos cilvēkus – tēvu, māti, bērnus, vairākkārt – dzīvesbiedri, māksliniekus. Īpašs krāsu prieks staro no kluso dabu kompozīcijām ar iemīļotajiem lauku ziediem vāzēs. 1977. gada 20. novembrī, smagas slimības pieveikts, mākslinieks aizgājis mūžībā.
Jelgavas komandants
Aprīļa jubilāru apskatā noteikti vēlētos pieminēt arī militāro darbinieku, pulkvedi un kādu laiku Jelgavas komandantu Konstantīnu Mateusu.
Dzimis 1895. gada 24. aprīlī Pleskavā lielgruntnieka ģimenē. 1914. gadā beidzis Jaroslavļas hidrotehnisko skolu un iesaukts krievu armijā. 1916. gadā beidzis Alekseja karaskolu Maskavā. Turpinājis dienestu 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā. Piedalījies Ziemassvētku un janvāra kaujās, arī cīņās 1917. gada augustā pie Olaines. Apbalvots ar Annas ordeņa IV šķiru, 1917. gada oktobrī pulku atstājis, ieradies Vitebskā, kur tā paša gada decembrī veselības stāvokļa dēļ atvaļināts. Latvijas armijā iestājies 1918. gada 25. novembrī, kopā ar Cēsu rotu piedalījies kaujās Kurzemē. 1919. gada 9. martā iecelts par Saldus pilsētas un apriņķa komandantu. Piedalījies vairāku lielinieku organizāciju un aizmugures partizānu grupu iznīcināšanā. Saformējis Saldū brīvprātīgo rotu un jātnieku eskadronu. Augustā ar šīm vienībām iedalīts 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, vēlāk paaugstināts par kapteini. 1919. gada 3. martā uzbrukumā Skrundas Jaunmuižai Mateuss, neskatoties uz ienaidnieka krustuguni, savas nodaļas priekšgalā varonīgi uzbruka skaitliski daudz lielākiem pretinieku spēkiem, piespieda tos bēgt un izglāba visu rotu no ļoti bīstama stāvokļa, tā sekmēdams mūsu uzbrukumu. 9. Rēzeknes kājnieku pulka rindās piedalījies kaujās pret bermontiešiem Pārdaugavā un Jūrmalā. Iecelts par Jelgavas pilsētas komandantu, vēlāk par Daugavgrīvas mācību bataljona komandieri. 1920. gadā ieskaitīts Latgales partizānu pulkā, piedalījies Latgales atbrīvošanā.
Pēc Brīvības cīņām dienējis robežsardzē 7. Siguldas kājnieku pulkā. Vecgulbenes garnizona priekšnieks. 1924. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. 1925. gadā pārcelts uz 3. Jelgavas kājnieku pulku, bataljona komandieris, vēlāk saimniecības daļas priekšnieks. 30. gadu beigās karaskolas priekšnieks, pulkvedis. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu un Viestura ordeni. 1941. gada 21. janvārī apcietināts. 1941. gada 12. aprīlī Baltijas Sevišķā kara apgabala kara tribunāls piesprieda Mateusam nāvessodu. Spriedums izpildīts 1941. gada 20. jūnijā.
Rakstnieks ar muzikālām dotībām
Gatvrīds Jorģis Mīlih, kā viņš pats sevi dēvēja latviešu rakstos, jeb Gotfrīds Georgs Mīlihs (1735–1815), Bauskas un vēlāk – Neretas mācītājs, Baltijā ieradās no Dancigas kā zēns kopā ar savu ģimeni. Vispirms mācījās Rīgā – bāreņskolā, tad – Domskolā, kur parādīja izcilas muzikālas dotības. Vēlāk, mācoties Jelgavas pilsētas skolā, lielisku pedagogu vadīts, Mīlihs padziļināti apguva matemātiku un filozofiju, turklāt pēdējo tādā līmenī, ka studijas universitātē šai priekšmetā viņam vairs nešķita interesantas. Turpmāk Mīlihs pāris gadus studēja tieslietas Kēnigsbergas Universitātē, tomēr juridisko izglītību nebeidza un, atgriezies Kurzemē, strādāja par mājskolotāju Aucē un Bikstos. Mācītāja un sava nākamā sievastēva Oto Ludviga Rozenbergera rosināts, izšķīrās par teoloģijas studijām Greifsvaldes Universitātē un pēc atgriešanās kalpoja Bauskas vācu draudzē, vēlāk – Neretā. 1815. gadā nodega Neretas mācītājmuiža, Mīlihs, jau būdams slims, devās uz Jelgavu, kur 13. septembrī mira. Viņa ģimenē uzauga divas meitas un divi dēli, abi pēdējie – Kurzemes mācītāji. Gotfrīds Heinrihs acīmredzot mantojis tēva muzikālo talantu un guvis ievērību arī kā Kārļa Amendas draugs un pavadonis.
Mīliha darbība vācu un latviešu draudzēs liecina par teoloģiskā racionālisma garā domājošu apgaismotu prātu. Kalpodams Bauskā, viņš publicējis vairākus darbus vācu valodā, to vidū – jaunu lasīšanas grāmatu skolām un mājmācībai. Šis 1792. gadā klajā nākušais darbs ir izpelnījies piecus atkārtotus izdevumus. Pāriedams uz Neretu, Mīlihs ir pievērsies pastorālajam darbam latviešu draudzē. Labi apguvis latviešu valodu, viņš aizrādījis uz savu amata brāļu sliktajām latviešu valodas zināšanām un savus novērojumus arī publicējis. Pamanījis bēdīgi zemo latviešu izglītības līmeni, viņš tieši to vainojis laukos valdošajā māņticībā, atzīmēdams, ka arī daļa no latviešu grāmatām zemniekiem ir grūti saprotamas. Lai stāvokli kaut cik labotu, Mīlihs pats tulkojis latviski Jauno Derību, daudzviet Bībeles tekstu papildinādams ar saviem skaidrojumiem iekavās. Diemžēl viņa tulkojums nav ticis akceptēts un ar pāris izņēmumiem viss jau publicētais metiens ir iznīcināts. 1803. gadā Mīlihs laidis klajā savu latviešiem domāto jauna parauga lasīšanas grāmatu – tā sastāv no ābeces, īsiem didaktiskiem stāstiņiem un ziņām par pasaules ģeogrāfiju. Ticības mācības jautājumus Mīlihs ir atbīdījis trešajā daļā. Tur atrodams īss ieskats kristietības vēsturē un vairāki lūgšanu teksti, tai skaitā “Laimes lūgšana”. “Ā, re, kā tu mani esi iepriecējis, žēlīgais tēvs..” Mīlihs to iesāk, tādējādi atgādinādams par nepieciešamību būt pateicīgam arī priekos. Grāmatā viscaur jūtama Gotharda Frīdriha Stendera ietekme, un tas nav pārsteigums. Savās atmiņās par 1782. gada Neretas draudzes vizitāciju Mīlihs raksta: “.. dievbijīgais prāvests Stenders, sajūsmas pilnais draugs, kas mani slavināja savā vizitācijas sprediķī no kanceles tā, ka man nācās no kauna sarkt, vēlāk amizēja sevi un visu sabiedrību ar savām latviešu dziesmiņām…” Un tās ir vienas no retajām atmiņu rindām, kas par Veco Stenderu saglabājušās līdz mūsu dienām. Šķiet, Mīlihs kā draudzes gans Kurzemes mācītāju sabiedrībā palika nesaprasts. Palikušās ziņas par viņu ir skopas, Mīliha manuskripti acīmredzot līdz mūsu dienām nav saglabājušies.
Astoņas reizes pasaules olimpiādēs
Fricis Apšenieks bija Latvijas šahists, divkārtējs Latvijas šaha čempionātu uzvarētājs, pirmā pasaules amatieru šaha čempionāta vicečempions (1924). Latvijas izlases sastāvā astoņas reizes piedalījies pasaules šaha olimpiādēs. Agresīvas un kombinācijām bagātas spēles stila šahists.
Dzimis 1894. gada 7. aprīlī Tetelmindes pagasta (tagad Teteles) laukstrādnieku ģimenē. Par bērnību un skolas gadiem ir saglabājušās ļoti skopas ziņas. Šahu iemācījies spēlēt jau skolas laikā. Spēles noslēpumu apgūšanā liela nozīme bijusi tā laika šaha periodikai – mēnešraksta “Austrums” šaha nodaļām, Berlīnē un Rīgā iespiestajām “Baltische Schachblatter” burtnīcām.
1911. gadā Apšenieku ģimene labākas dzīves meklējumos pārcēlās uz Rīgu. Ģimenes materiālie apstākļi nebija spoži, un Apšenieka iespējas turpināt izglītību bija ierobežotas. Pēc laikabiedru atmiņām, viņš pašmācības ceļā bija ieguvis labas zināšanas literatūrā un valodu prasmi. 1912. gadā iestājies Rīgas 2. šaha biedrībā, bet 1913. gadā aizvadījis savu pirmo nozīmīgāko turnīru, Jelgavā piedaloties 6. Baltijas šaha kongresa blakussturnīrā, kurā dalījis otro trešo vietu. 1913. gadā Rīgā piedalījies jau tolaik slavenā kubieša Hosē Raula Kapablankas simultānspēles seansā, izcīnot godpilnu neizšķirtu. Dažādos Rīgas 2. šaha biedrības turnīros piedalījies līdz 1915. gadam, kad, Pirmajam pasaules karam tuvojoties Rīgai, tās darbība tika pārtraukta. Arī par Apšenieka gaitām Pirmā pasaules kara laikā ir ļoti trūcīgas ziņas, taču ir liecības, ka viņš pametis Rīgu un atgriezies pilsētā vien 1920. gada beigās vai 1921. gada sākumā. 1921. gadā sākās Rīgas 2. šaha biedrības turnīrs, kurš beidzās tikai 1923. gadā un tika oficiāli dēvēts par “biedrības 1923. gada meistarības turnīru”. Tajā uzvarēja Hermanis Matisons, otrais bija Apšenieks, bet trešais – Alfrēds Hartmanis. Jau šajā turnīrā sāka iezīmēties Matisona un Apšenieka sāncensība, kas krasi auga nākamajos gados. 1924. gada aprīlī Rīgā norisinājās 1. Latvijas šaha kongress, kurā līdz 10. kārtai Apšenieks bija līderis, taču zaudējums savstarpējā partijā Matisonam un pēdējā kārtā Miļevskim lika viņam samierināties ar otro vietu. Abi turnīra uzvarētāji devās uz Parīzi, kur kopā ar Latvijas šaha kongresa trešās godalgas īpašnieku Kārli Bētiņu piedalījās 8. vasaras olimpiskajās spēlēs notikušajā amatieru pasaules čempionātā. 1926. gadā Apšenieks nodibina savu šaha klubu “Dāma”, kurā tika ievēlēts arī par priekšnieku. Tomēr 20. gadu beigās Latvijas šaha dzīvē starptautiskās krīzes ietekmē pieauga stagnācija. Netika rīkoti nopietni turnīri, trūka līdzekļu, lai atbalstītu labākos šahistus.
Lai gan Apšenieks dažādos periodos vadīja šaha nodaļas laikrakstos “Jaunākās Ziņas”, “Latvijas Sargs”, krievu valodā iznākušajā laikrakstā “Сегодня”, iknedēļas žurnālā “Atpūta”, kurā 1925. gadā daudzos turpinājumos publicējis savu “Šaha mācību grāmatu”, labprāt spēlēja vieglās partijas un šaha ātrspēli, nereti sniedza simultānspēles seansus dažādās Latvijas pilsētās, deva šaha privātstundas, tomēr biežāk viņš laiku pavadīja Reinera kafejnīcā, kur spēlēja šahu un pat domino uz naudu ar dažādiem gadījuma rakstura pretiniekiem. Galvenais šajās šaha partijās bija nevis pretinieka spēles prasme, bet maka biezums. Bieži Apšenieks pavisam vājiem šahistiem deva priekšā kādu figūru, reizēm pat dāmu. Tieši ienākumi kafejnīcā noteica toreizējā Latvijas šaha meistara ikdienas finansiālo stāvokli. Šāds dzīves stils, kas bija cieši saistīts ar alkoholu un tabaku, nevarēja atstāt negatīvu iespaidu uz veselību, kā arī objektīvi mazināja autoritāti citu Latvijas šahistu vidū.
30. gados atsākušās sacensības un starptautiski turnīri, kuros visos piedalījies arī Apšenieks. Piemēram, 1936. gadā Minhenē Latvijas izlases sastāvā viņš piedalījies neoficiālā pasaules šaha olimpiādē, kur pie otrā galdiņa ieguvis 10 punktus, palīdzot izlasei izcīnīt otro vietu. Diemžēl veselība bija pamatīgi iedragāta, Fricis saslima ar tuberkulozi un 1941. gada 25. aprīlī aizgāja mūžībā.
Dzejnieks Hūgenbergers un jurists Čakste
Kārlis Frīdrihs Jēkabs Hūgenbergers bija vācu tautības dzejnieks un tulkotājs, kurš rakstījis arī latviešu valodā.
Dzimis 1784. gada 1. aprīlī Kuldīgā mācītāja ģimenē. Sākotnēji izglītojies mājās. Vēlāk studējis teoloģiju Jēnas, Vircburgas, pēc tam Heidelbergas un Strasburgas universitātēs. Apmeklēdams studiju gados Veimāru, Hūgenbergers saņem tiešus iespaidus no Gētes un Šillera. Atgriezies Kurzemē un pieņēmis mājskolotāja vietu kādā muižnieku dzimtā. 1812. gadā ceļoja uz Krieviju, kur iemācījās krievu valodu. Hūgenbergers bija pirmais, kas latviski tulkojis krievu dzeju, kā arī dažas Krilova fabulas. Bijis luterāņu mācītājs Ārlavā un Rojā un Piltenes prāvests, kur arī sekmējis mājmācības attīstību. Hūgenbergers darbojies Latviešu literārajā biedrībā un bijis arī tās priekšsēdētājs. Biedrības rakstu krājumā viņš publicējis rakstus par valodniecību un metriku. Hūgenbergers ir tulkojis un lokalizējis Eiropas klasiķu darbus – Gētes dabas dzejoļus, Šillera balādes, Ēzopa un Lafontēna fabulas, brāļu Grimmu pasakas. Viņa dzejas tehnika ir izkopta, valoda laba, bagāta izteiksmes līdzekļiem. Mūža nogalē aktīvi iesaistījies latviešu literārās valodas izkopšanā, labojis un recenzējis piesūtītos manuskriptus. No 1851. gada dzīvojis Jelgavā.
Runājot par aprīļa jubilāriem, būtu absolūti nepiedienīgi nepieminēt 1893. gada 11. aprīlī dzimušo Mintautu Frīdrihu Andreju Čaksti, Jāņa Čakstes otro dēlu, juristu. Mazais puika kristīts tā paša gada 22. maijā vecāku dzīvoklī Jelgavā, Katoļu ielā 11. Krustvecāki bijuši zvērināts advokāts Andrejs Stērste, politehniskās skolas students Frīdrihs Vesers (Mintauta mammas Justīnes brālis) un Otīlija Dzinters (J.Čakstes māsa). Mazo Mintautu kristījis mācītājs Morics Vilhelms Konrādijs.
1902. gadā Mintauts Čakste iestājās Kurzemes guberņas ģimnāzijā un pēc deviņiem gadiem absolvēja to ar sudraba medaļu. Uzreiz pēc tam sācis studijas Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē un 1916. gadā to beidzis. 1917. gadā absolvējis Maskavas Konstantīna Artilērijas kara skolu. Pilsoņu kara laikā iestājies latviešu pulkā “Imanta” un kopā ar to no Vladivostokas 1920. gadā atgriezies Latvijā. No 1921. gada sācis strādāt par kara prokuroru Rīgā, vēlāk iecelts par Rīgas apgabaltiesas locekli, bet 1926. gadā par tiesas priekšsēdētāja biedru. No 1934. gada līdz pat Latvijas okupēšanai bijis Civilā departamenta senators. Vācu okupācijas laikā par darbību Latvijas Centrālajā padomē apcietināts. Atbrīvots 1944. gadā.
Ar ģimeni izdevās aizbraukt uz Zviedriju un paglābties no padomju varas. Zviedrijā viņš sāk strādāt Stokholmas Universitātes Juridiskajā fakultātē, piedalās vairākās starptautiski nozīmīgās sanāksmēs, kurās nepārtraukti atgādināja patvarīgo Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā un cilvēktiesību pārkāpumus okupētajā Latvijā. Zviedrijā Mintauts Čakste pievērsās politikai, piedalījās jau dzimtenē izveidotajā Centrālajā padomē un veicināja latviešu iesaistīšanu Eiropas kustībā. Darbojās arī apgādā “Daugava”, kas Zviedrijā izdeva laikrakstu “Latvju Ziņas”. Mintauta sieva bija slaveno grāmatizdevēju Benjamiņu meita Marta, laulībā piedzima trīs bērni – meita un divi dēli.
Ieskatoties bērnu Aijas un Jāņa atmiņās par tēvu, var labāk iepazīt viņa personību. “Manam tēvam bija pārliecība, ka mums, bērniem, jāprot svešvalodas. Pats viņš ļoti labi pārvaldīja angļu, vācu un krievu valodu. Kad bijām mazi, mums bija vācu bērnumeita. Vēlāk ģimenē vienu vasaru uzturējās kāda franču kundze ar savu meitu. Citu gadu kāds angļu students no Kembridžas. Man skolā bija stundas vācu un franču valodā, bet privāti mācījos arī angļu valodu. Lai gan mans tēvs nebija nekāds sporta fanātiķis, viņš ļoti mīlēja visāda veida fiziskas nodarbības. No ziemas atceros kopējos slēpošanas izbraucienus. Devāmies ar mašīnu prom no Rīgas uz kādu pauguriem bagātu vietu, un dienas slēpošana nobeidzās ar pusdienām kādā lauku krogā. Lai uzlabotu mums, bērniem, slēpošanas mākslu, tika sarunāta skolotāja, kas bija Latvijas meistare kaut kādā slēpošanas nozarē, kas tad mums mēģināja iemācīt visādus trikus Mežaparka pakalnīšos. Pavasarī obligāts bija pastaigas gājiens Siguldā skatīties zilās puķītes. Mans tēvs līdz mūža galam bija liels staigātājs, un Latvijā viņš kopā ar māti devās pastaigas gājienos ārpus Rīgas.” (J.Šūberte. Jānis Čakste un Jelgava. 2011.)
