LLU students Aldis Pecka skolas gados aizrāvās ar lidmodelismu, elektroniku un galdniecību, bet patlaban apgūst programmēšanu un tic, ka nākotnē spēs radīt brīnumlietas
«No «kojām» līdz universitātei ir kādi trīs kilometri – kājāmejot pa šo laiku galvā nāk dažādas idejas. Domāju – reiz izdosies tās piepildīt. Patlaban studēju, strādāju un esmu pilns entuziasma. Žēl, ka diennaktī nav 32 stundu, lai visu paspētu,» nopūšas Aldis, fragmentu pa fragmentiņam atklājot savas izaugsmes stāstu. Tas dzirksteļo no kādas lipīgas un patīkamas enerģijas, kas piemīt cilvēkiem, kuri dzīvē uztaustījuši pareizo stīgu un, lai gan bijušas grūtības, gatavi to spodrināt un lolot. Nav taču nekā aizraujošāka par iespēju studēt, pelnīt un īstenoties sirdij tuvā profesijā, nodomāju ikreiz, sastopot tādus cilvēkus kā Aldis.Iedraudzējas ar dzelžiem«Skolas laikā man bija grūta galva – vēl tagad angļu valodu neesmu iemācījies –, tāpēc nemaz necerēju studēt augstskolā. Līdztekus lidmodelismam bērnībā aizrāvos ar elektroniku un galdniecību. Bija doma arodskolā apgūt kādu no šīm specialitātēm, tomēr paliku vidusskolā,» atceras nu jau LLU Informācijas tehnoloģiju fakultātes (ITF) 4. kursa students.Vidējās izglītības posms Aldim nesa atklāsmi par datoru un tā plašajām iespējām, kuru apjaušana izrādījās studiju dzinulis. «Vidusskolas laikā savā dzimtajā pilsētā Valmierā iepazinos ar skolotāju Mārtiņu Ābeli, kurš vadīja pulciņu «Dzelžu draugi», – viņš man visu iemācīja. Sākumā tikai aizrāvos ar spēlītēm, bet drīz vien dators nojuka, gāju, mācījos, pētīju dzelžus, pārliku pa simts reizēm, kamēr dabūju, ko man vajag. Šajā laikā arī sāku interesēties par programmēšanu, jo kopš bērnības man ir sapnis uztaisīt kādu lietu, kas atvieglo dzīvi. Nebija īsti, kas pamāca, tāpēc uzmeistaroju vien, ka dators darbojās arī kā modinātājs,» stāsta jaunietis, atklādams, ka līdz ar studijām krietni pietuvojies sava sapņa īstenošanai. «Studenti parasti dodas uz lekcijām pēdējā brīdī. Otrā kursa beigās uztaisīju un pieslēdzu datoram elektroniku, kas vajadzīgajā brīdī no rīta ieslēdz gaismu, datora monitoru, tējkannu un tosteri – atveru acis, izlecu no gultas, izņemu maizītes, ieleju karstu ūdeni, izlasu ziņas un uz skolu prom!»Vienā gadā divi kursiStudijas LLU, īpaši to sākums, Aldim izvērtās saspringtāks nekā vairumam kursabiedru. Pēc vidusskolas absolvēšanas viņš bija iestājies kādā privātā Rīgas augstskolā, tomēr ātri vien saprata, ka to vairāk interesē nauda, nevis izglītības kvalitāte. Samērā nejauši kauliņi tika mesti Jelgavas virzienā. «Šeit studēja viena mana paziņa. Tā kā biju aktīvs «stopētājs», izdomāju – varētu ar viņu saskrieties un apskatīt Jelgavu. Aizbraucot uz pilsētas centru, man radās sajūta, ka esmu Valmierā, tāpēc nolēmu – viss, es te palieku!» stāsta jaunietis.Aldim stājoties ITF, toreizējā dekāne Irina Arhipova piedāvāja puisim divas iespējas – sākt visu no sākuma pirmajā kursā vai stāties otrajā un iepriekšējos priekšmetus nokārtot kā parādus. Protams, kas neriskē, tas nedzer šampanieti! «Ar pamatīgu sarakstu rokās apmeklēju abu kursu lekcijas un pirmajā sesijā papildus nokārtoju sešus septiņus priekšmetus,» atklāj Aldis.Drīz vien LLU puisim kļuva arī par darbavietu. Sākumā viņš administrēja datortīklu Veterinārmedicīnas fakultātē, bet nu šos pienākumus veic Meža fakultātē, kas ļāvis ar krietnu izrāvienu pilnveidot prasmes un iedzīvināt teorētiskās zināšanas. Turklāt universitāte saņem aizvien modernāku studiju aprīkojumu, ar kuru jātiek galā.«Sākot darbu, iepazinos ar universitātes galveno datorspeciālistu Edmundu Korzunovu, kurš savukārt zināja profesorus, kas nodarbojās ar elektroniku. Papildus gāju mācīties mikrokontrolieru sistēmas, kas mani ļoti saista, un pērn kopā ar dažiem Tehniskās fakultātes studentiem piedalījos robotikas sacensībās,» turpina jaunietis. Raugoties no malas, kādam šī nodarbe var šķist bērnišķīga un rotaļīga, ka nelieli robotiņi meklē līniju, pa kuru tiem pēc iespējas ātrāk jānoiet, tomēr jāpieliek daudz pūļu, izdomas un zināšanu, lai iedvestu mehānismā kustību. Tas ir komandas darbs – viens pārzina mehāniku, cits elektroniku un programmēšanu, atklāj Aldis, paužot gandarījumu par trāpīgi satiktiem domubiedriem, īpaši LLU doktorantu Vitāliju Osadčuku.
Sapnis par «gudro māju» Aizraušanās ar robotiku ir tikai viena joma, kur Aldis iegulda savu kreativitāti. Sadarbībā ar Ventspils Augstskolu Tehniskā fakultāte īsteno projektu, kura rezultātā ar industriālā datora palīdzību būs iespējams vadīt gaismu, kas ir solis tuvāk idejai par «gudro māju», kas atvieglotu cilvēka dzīvi un reizē taupītu elektro un siltumenerģiju, skaidro ITF students. «Doma tāda, ka mājā ar īpašas datorprogrammas palīdzību var regulēt gaismu, skaņu, žalūzijas, kontrolēt siltumu, piemēram, izejot no telpas, gaisma pati izslēdzas vai, sasitot plaukstas, ieslēdzas. Braucot mājās, vārti varētu atpazīt automašīnas numuru un atvērties, bet atslēgu vietā telpā būtu iespējams iekļūt ar sejas attēla vai balss skaņas palīdzību,» teju aizsniedzamu nākotni tēlo A.Pecka, atklādams apņemšanos šo ideju pārvērst realitātē un reiz ar to pelnīt. Ārzemēs šāda sistēma maksā lielu naudu, Latvijā to varētu atļauties vidusmēra cilvēks, prāto Aldis. Lai izpētītu, kā efektīgāk vadīt gaismu, kas ir daļa puiša bakalaura darba tēmas, Aldis iekārtojis eksperimenta telpu – salicis pie griestiem kastītēs lampiņas un tagad gudro algoritmus. Tā bez gala! «Nevaru nosēdēt, neko nedarīdams!» viņš dzirkstoši paziņo.
