Galerijā «Suņu taka» līdz 2. aprīlim – izstāde «Pup-art I»
Šādi dzirdu iesaucamies ne vienu vien mūsu pilsētas iedzīvotāju, pa ausu galam saklausot par izstādes «Pup-art I» atklāšanu galerijā «Suņu taka» Dobeles ielā 68. Mēs dzīvojam visai konservatīvā pilsētā, kur «tādas» lietas, sak, nenotiek. Iekšēji vēl neesam pietiekami brīvi, lai atzītu, ka mums katram sekss tīri labi patīk. Vaina ir citā – vienam tas sagādā prieku, otram palicis pagātnē, kāds atzīstas šajā «grēkā», cits viltotā kautrībā piemiedz acis un aizspiež ausis. Bet galu galā – lai tas paliek katra paša ziņā. Man šķiet lieliski, ka galeristiem pieticis drosmes uz Valentīna dienu sarīkot erotiskās mākslas izstādi. Viņiem nemaz nebija tik viegli tai darbus savākt: izņemot atsevišķus autorus, ar šīm intīmajām jūtām Latvijā mākslinieki diez kā neaizraujas. Tādēļ vēl jo vairāk prieks, ka izstāde ir notikusi.Ārkārtīgi dažādi darbiKopumā izstāde izdevusies, kaut arī kvalitātes ziņā darbi ir ārkārtīgi dažādi. Jelgavā, kur nav tik daudz iespēju sarīkot nelielas izstādes un cilvēku, kuri ar tām nodarbotos, parādās tik liela tehniku daudzveidība – glezniecība, grafika, skulptūra, keramika, emalja, fotogrāfija. Vēl jāuzsver, ka mūsu pilsētā laikam retu reizi vai pat nemaz nav redzēti tādi grafikas meistari kā Harijs Brants, Roberts Koļcovs un Aivars Vilipsons vai izcilais zīmējuma meistars un gleznotājs Normunds Brasliņš. Viņu dēļ vien ir vērts iegriezties galerijā un izbaudīt dažādās zīmējuma tehnikas un individuālos rokrakstus.Perfekti nostrādāts, laba kompozīcijaJuteklības atklātības pakāpe katrā darbā, protams, ir dažāda. H.Brants vai A.Vilipsons, arī Nikolajs Krivošeins un Gunārs Platpīrs ir visai izaicinoši. Turpretim Baiba Ūlande par to runā ļoti maigā krāsu valodā. Reinis Liepa ir vairāk ambiciozs, cik meistarīgs eļļas glezniecībā. Visdiskutablākā ir Zigmunda Bieļa skulptūra «Process». Perfekti nostrādāts darbs, laba kompozīcija, taču liekas, ka pārkāpta kāda grūti novelkama robeža, aiz kuras erotika top par kaut ko citu (nē, runa nav par pornogrāfiju; daudzi gan mazliet atklātāku situāciju uzreiz tā nodēvē, uzsverot, ka tas noteikti ir kaut kas slikts un nosodāms). Var jau būt, ka mākslinieks gribējis runāt par skaistā un neglītā (bet dabiskā) pretrunīgumu. Iespējams, tēlnieks mēģinājis radīt karikatūru par mūsu attieksmi, visatļautību. Var arī būt vēl kāds cits uzdevums, un tomēr paliek jautājums par personīgo gaumi (jā, arī manu kā vērtētāja, varbūt te parādās autora personīgās intīmās problēmas?). Vai šo skulptūru vajadzēja izstādīt? Kāpēc gan ne? Gan jau citiem tā neizraisīs pārdomas par ētiku mākslā, kādam tā liksies pievilcīga ar savu atklātību, lai gan – kas gan mūsdienās ir paslēpts?!Bet atgriezīsimies pie izstādesDroši vien retais pamanīs, ka mūsu keramiķes Ilzes Emses-Grīnbergas darbs «Valentīna» – sarkanā roze – nav darināts no metāla, kas pārklāts ar emalju. Baltais māls tur nemaz nav nosakāms.Ļoti iepriecināja abu fotogrāfu veikums. Māris Grīnbergs, kurš diemžēl reti parādās skatītāju priekšā, šoreiz piedāvājis trīs izcilus salona tipa darbus. Nevar vien nopriecāties par perfekto un pārdomāto kompozīciju, krāsu, līniju un detaļu izvēli un saskaņošanu. Šādus meistarstiķus var ieraudzīt pašos labākajos pasaules žurnālos.Savukārt Gunta Švītiņa fotogrāfija «Viss notiek uz jumta» ārēji ir ļoti vienkārša – uz veca vagona jumta sēž jaunieši un kaut ko spriedelē, pagriežot pret skatītāju muguru un vienlaikus to daļēji atkailinot. Uzņēmumā ir gan viegla ironija, humors, arī kāda slēpta smeldze. Skatītājs var meditēt par laika straujo ritējumu, par vecā un jaunā attiecībām. Katras paaudzes skatītājs atradīs kaut ko sev nozīmīgu. Un tā jau ir – pēc maniem ieskatiem – mākslas pazīme.Jā, izstāde nav liela, bet izraisa rindu pārdomu. Šie ir mani ļoti personīgie ieskati. Jums tie būs citi.
