Es vēl joprojām atceros 18. novembra valsts svētku atzīmēšanu pirms svešas okupācijas varas ienākšanas Latvijā.
Es vēl joprojām atceros 18. novembra valsts svētku atzīmēšanu pirms svešas okupācijas varas ienākšanas Latvijā. Atceros skaisti uzposto pilsētu ar plīvojošajiem sarkanbaltsarkanajiem karogiem, dekorētus skatlogus. Namu logos un ielas malās bija iedegtas svecītes. Atceros ar elektriskajām lampiņām izdekorēto Jelgavas pili, kur virs ieejas vārtiem bija attēlots sējējs ar sētuvi rokās. To visu es skatīju savām acīm desmit gadu vecumā. Tas bija tik ļoti skaisti…
Mīlēt savu Latviju, būt savas zemes patriotam mūs mācīja skolā. Mēs pratām godā turēt savas valsts karogu, svinēt savas valsts svētkus. Mēs pratām izņemt rokas no kabatām, stāvēt mierīgi un klusi, kad atskaņoja valsts himnu.
Mēs lasījām grāmatas par mūsu varoņiem pirmajā pasaules karā – Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, Edvarta Virzas “Straumēnus”, Kārli Skalbi, Leonīdu Breikšu, Rūdolfu Blaumani, Jāni Jaunsudrabiņu, Jāni Akurāteru un vēl daudzus citus. Viņi ir mūsu tautas bagātība, un mēs, savas tautas bērni, no viņu grāmatām paņēmām to spēku, ar kuru izdzīvojām ilgus gadus Krievzemē, vergu ceļus staigājot.
Sirdij tuvs palicis atmodas laiks Daugavmalā, Mežaparkā, kad Ieviņa dziedāja “Palīdzi, Dievs, palīdzi laatviešu tautai!” Kad sirds tik ļoti ticēja – Latvija būs brīva! Sirds ietrīsas, atceroties barikādes, tā laika drosmi un vienotību.
Sirds nepieņem, ka manai paaudzei, kas izgājusi kara un Sibīrijas ceļus, smagi strādājusi kolhozu fermās Latvijā, šodien jādzīvo pusbadā. Ir jāizvēlas, vai samaksāt par dzīvokli, paēst vai nopirkt zāles. Nemaz nerunājot par grāmatu iegādi vai laikrakstu pasūtīšanu.
Kādēļ valdība norobežojas no postā un nabadzībā atstātās tautas daļas? Vai gaida to izmirstam? Pensionāriem ir grūti vadīt savas tukšās dienas brīvajā Latvijā.
