«Par to, ko esmu paveikusi, jūtos gandarīta, tomēr dzīvoju ar nojautu, ka viss vēl priekšā,» pirms dažiem gadiem par sevi teica vairāku simtu jelgavnieku deju skolotāja, sporta deju kluba «Liesmiņa» īpašniece.
“Par to, ko esmu paveikusi, jūtos gandarīta, tomēr dzīvoju ar nojautu, ka viss vēl priekšā,” pirms dažiem gadiem par sevi teica vairāku simtu jelgavnieku deju skolotāja, sporta deju kluba “Liesmiņa” īpašniece, starptautiskās kategorijas sporta deju tiesnese Aija Roga. Pilna domu un neīstenotu ieceru viņa dažus mēnešus pirms savas sešdesmitās dzimšanas dienas pēkšņi smagas slimības dēļ aizgāja aizsaulē.
Aijas Rogas bērnība pagāja Dobeles pusē – sākumā Bukaišu pagastā vecākā brāļa Ulda un māsas Dzintras sabiedrībā. Tētis, pazīstamais koktēlnieks Arnolds Roga, bija atgriezies no Soļikamskas filtrācijas nometnes un strādāja par galdnieku. Māte, nodibinoties padomju varai, zaudēja pagasta sekretāres darbu un strādāja par grāmatvedi. Aijas tālākais bērnības ceļš aizveda uz Dobeles mežrūpniecības saimniecību Bērzkrastos, kas atradās dažus kilometrus no pilsētas. Skaistā daba – mežs, Bērze, gravas un pļavas – bija Aijas rotaļu vietas. Pēc gadiem, būdama pieaugusi, Aija spēku meklēja dabā – pieglaužoties kādam kokam vai atlaižoties zālē. Daba viņu uzlādēja tālākam skrējienam. Dobelē aizsākās Aijas interese par dejošanu. Bērnībā viņa burtiski staigāja uz pirkstgaliem kā balerīna. Pieaugušie brīnījās, kā viņai nesāp mazās kājeles. Bērzkrastos Aija atgriezās vēlāk, kad dzīvoja un strādāja par deju skolotāju Jelgavā. Tur tika rīkotas neaizmirstamas vasaras nometnes Jelgavas Pionieru un skolēnu nama koncertansambļa “Liesmiņa” dalībniekiem.
Izglītību Aija guva Liepājas Pedagoģiskajā institūtā un Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā, kā arī dažādos deju skolotāju kursos, semināros.
1980. gadā pilsētas kultūras namā Aija izveidoja sporta deju klubu, kas mantoja veco koncertansambļa nosaukumu – “Liesmiņa”. Viņa kļuva par starptautiskās klases tiesnesi sporta dejās. Deviņdesmitajos gados klubs tika pārveidots par Aijas Rogas individuālo uzņēmumu, kurā viņa kopā ar dēlu Nilu sekmīgi darbojās un vadīja treniņus līdz pēdējam. “Sevi varu raksturot kā ļoti optimistisku cilvēku. Situācijās, kuras mani uztrauc, ļaujos uztraukumam tikai tik ilgi, kamēr redzu, ka uztraukts ir arī vēl kāds bez manis. Kad tas notiek, kļūstu mierīga un zinu, kā rīkoties,” par savu dzīves uztveri teica Aija.
Darba slodze, vēlme būt kopā ar mazbērniem, pulcēt radus, turpināt kopt mātes izveidoto dārzu Mežciemā atņēma viņai nepieciešamos atpūtas brīžus. Slimība nemanīta piezagās, un to uzvarēt vairs nebija iespējams. Aija Roga ir palikusi atmiņā simtiem vai pat tūkstošiem jelgavnieku, kas par stalto augumu, skaisto dejas soli var pateikties savai skolotājai.
Izmantota virtuālā enciklopēdija “Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa”.
