Pēdējo nedēļu notikumi Igaunijā daudzus vedinājuši uz pārdomām par it kā vispārzināmām, taču bieži vien piemirstām patiesībām.
Pēdējo nedēļu notikumi Igaunijā daudzus vedinājuši uz pārdomām par it kā vispārzināmām, taču bieži vien piemirstām patiesībām. Tie likuši atcerēties, ka vēl pirms divdesmit gadiem Eiropu šķīra dzelzs priekškars, tā vienā pusē atstājot PSRS okupētas vai padomju totalitārās ideoloģijas pārņemtas valstis. Baltijas valstīm, bet jo īpaši Latvijai un Igaunijai, padomju okupācijas laiks atstāja smagu mantojumu – daudzus simtus tūkstošu apzināti ievestu cittautiešu ar pilnīgi citu dzīves uztveri, mentalitāti un paradumiem. Kopš neatkarības atgūšanas gan Latvijā, gan Igaunijā pamatā valdījusi pārliecība, ka šie ļaudis ir viegli integrējami vietējā sabiedrībā, galvenais esot paiet viņiem pretim, atvieglojot pilsonības iegūšanu, piešķirot pašvaldību vēlēšanu tiesības un tamlīdzīgi.
Igaunija šajā jomā tika uzskatīta par paraugu, īpaši pēc pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanas nepilsoņiem. Diemžēl vardarbīgo aktivitāšu uzliesmojums pēc padomju okupācijas armiju slavinošā pieminekļa aizvākšanas no Tallinas centra parādīja, ka sapnis par sabiedrības integrāciju, izmantojot Igaunijas valsts un pilsoņu piekāpšanos okupācijas laikā iebraukušajām personām, nav bijis pamatots. Kļuva redzams, ka totalitārā padomju ideoloģija atstājusi pārlieku dziļas saknes, kombinācijā ar atdzimstošo lielkrievu šovinismu spējot ietekmēt arī Igaunijas cittautiešu jauno paaudzi.
Taču jāņem vērā, ka daudzu Latvijā un Igaunijā dzīvojošo nepilsoņu vai pat pilsoņu nepatika pret šīm valstīm neslēpjas tikai viņu galvās vien. Gadu desmitiem ilgās okupācijas laikā Baltijas valstīs iepludinātos cittautiešus jeb tā sauktos krievvalodīgos Krievija joprojām mēģina visdažādākajos veidos uzmundrināt iestāties pret šo valstu likumīgajām valdībām. Igaunijas ārlietu ministra paziņojumā bija skaidri pierādījumi, ka Igaunijas nemieru organizētājus uzkūdījusi un viņiem palīdzējusi Krievija.
Šajā situācijā īpaša loma jāuzņemas ES. Igaunija ir maza valsts, un arī Latvijas atbalsts, lai gan psiholoģiski ļoti būtisks, nevar būt izšķirošais tās pēdējā laika konfrontācijā ar Krieviju. ES līderiem jāapzinās, ka savienība nav tikai vienotās ekonomikas vai darbaspēka kustības telpa, tā ir arī vienotu vērtību telpa, kurām nav nekā kopīga ar padomju vai Krievijas impērijas ideoloģiju.
Daudziem ES “veco” un varbūt tikai sakritības dēļ, taču “lielo” dalībvalstu līderiem labu attiecību uzturēšanai ar Krieviju patīkamāk ir piemirst neseno vēsturi un padomju totalitārisma mantojumu, kas joprojām ietekmē ES jaunās dalībvalstis. Krievija šo tendenci aizvien biežāk izmanto, mēģinot nostiprināt savas pozīcijas Austrumeiropā. Iedzīt ķīli starp ES dalībvalstīm, pamatojoties uz to vadītāju dažādo attieksmi pret kādreizējo PSRS ekspansiju Eiropā, padomju sociālistisko ideoloģiju un tās atstātajām sekām – tieši tāda, manuprāt, varētu būt viena no Krievijas ģeopolitikas stratēģu iecerēm.
Esmu gandarīts, ka Eiropas Parlaments, pieņemot rezolūciju par drīzumā gaidāmo ES un Krievijas līderu sanāksmi Samārā, izteica atbalstu Igaunijai un nosodījumu Krievijas agresīvajai ārpolitikai. Taču svarīgāka par Parlamenta deklarācijām ir Eiropas rīcība. Šā brīža “lakmusa papīrs” tās attieksmei pret Krieviju ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas sarunas. Būsim godīgi – tā ir vienīgā Eiropas rokās esošā svira, ar kuru ietekmēt nu jau arī par Eiropas enerģētikas lielvalsti kļūstošās Krievijas rīcību. Enerģētika ES ir svarīga ne tikai Latvijai, taču, cerams, ka tā nekļūs par pamatu, lai otrreiz pārdalītu Eiropu.
Vēršanās pret Igauniju ir Krievijas pārbaudījums visai ES, izmēģinot, vai uzdrošināties arī turpmāk ietekmēt atsevišķas ES dalībvalstis. Ceru, ka ES spēs attaisnot uz to liktās Baltijas valstu pilsoņu cerības, un tās rīcība kalpos par garantu šo zemju drošībai un neaizskaramībai. Tieši drošības garantijas tādās nelielās valstīs kā Igaunija un Latvija bija viens no būtiskākajiem argumentiem dalībai ES. Ja tā nespēs solītās garantijas pienācīgi demonstrēt, jautājums tikai – kura dalībvalsts būs nākamā?
