“Jaunās Vienotības” deputāta kandidāts apvienotajā Jelgavas novadā Pēteris Stepiņš teic, ka viņu balotēties rosinājušas bažas par to, kas un kā pēc administratīvi teritoriālās reformas pārstāvēs Ozolnieku iedzīvotāju intereses jaunajā Jelgavas novadā. Viņš vēlas, lai jaunajā pašvaldībā tiktu pieņemti prātīgi lēmumi, kas būtu balstīti uz pamatotiem faktiem, nopietniem pētījumiem, nevis savtīgumu un nez kādām mirkļa emocijām. “Es nespētu būt lepns par Ozolniekos uzbūvētu lielu un skaistu bērnudārzu (tāda objekta būvi plānoja iepriekšējā Ozolnieku novada pašvaldības vadība, kas 2020. gada februārī zaudēja deputātu uzticību), ja jau dažus gadus pēc tā uzbūvēšanas ēka izrādītos pustukša, bet tajā pašā laikā trūkst naudas, lai Aizupēs – Ozolnieku ciema daļā, kas izveidojusies agrākajā vasarnīcu rajonā Iecavas upes labajā krastā – ierīkotu ūdensvadu un kanalizāciju,” skaidro P.Stepiņš. Viņš starp jaunā Jelgavas novada deputātiem noteikti vēlētos redzēt Uldi Aināru un Artūru Semjonovu, kuri tagad ir Ozolnieku novada domnieki.
Atmodas laikā pārdzīvoto neaizmirst
Stāstot par sevi, P.Stepiņš uzsver, ka pieder pie tās paaudzes, kurai vēl pusaudža gados bija jāsaskaras ar padomju propagandas spiedienu, bet par tautiskas prievītes nēsāšanu skolā varēja klases priekšā saņemt skolotāja aizrādījumu. “Man kā bērnam, kurš vasaras pavadīja pie vecmāmiņas Latgalē laukos, pirmā skolas diena dzīvesvietā Jelgavā vienmēr bija patīkamu emociju piesātināts notikums. Patīkami bija satikt savus brīvlaikā neredzētos klasesbiedrus un arī iecienītos skolotājus. Taču nekad neaizmirsīšu 1987. gada 1. septembri, kas atšķīrās no iepriekšējām svinīgajām Zinību dienām ar to, ka pierasto jaunā mācību gada iesākuma uzmundrinājumu vietā bijām spiesti noklausīties, kā toreizējais Latvijas kompartijas sekretārs, uzstājoties televīzijā, nosodīja grupas “Helsinki 86” ziedu nolikšanu Rīgā pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 23. augustā. Pusaudža vecums ir pretrunīgs un savā personības attīstībā vienmēr saskaras ar autoritāšu un vērtību maiņu, tomēr Atmodas sākumā pieredzētā varas cilvēku politiskā laipošana, runāšana to, kas ir tobrīd izdevīgi, un mans jaunības maksimālisms tikai vairoja manu neuzticību pret visu veidu varas un viedokļu autoritātēm. Tajā pašā laikā jo augstāk es sāku cienīt un novērtēt atklātību un principialitāti apkārtējos cilvēkos.”
Pabeidzis pamatskolu, Pēteris ātrāk vēlējās kļūt patstāvīgs. 1988. gadā viņš devās skoloties uz Rīgas Lauksaimniecības skolu, kur apguva mehanizatora un remontatslēdznieka specialitāti. Skola atradās Pārdaugavā netālu no Torņakalna stacijas, ļoti ērti bija izbraukāt no Ozolniekiem, kur tēvs Viktors Stepiņš, strādādams par ekskavatoristu meliorācijas uzņēmumā PMK-13, ģimenei bija nopelnījis dzīvokli.
“Manas profesijas izvēle par labu lauksaimniecībai lielā mērā saistījās ar laukos pie vecāsmātes pavadītajām vasarām. Tur pēc pilsētas trokšņa varēju izbaudīt lauku klusumu. Priecājos, ka pusdienlaikā vecāmāte man uzticēja darbiņu aiznest tikko slauktu pienu krusttēvam, kurš bija traktorists un strādāja kolhoza tīrumā. Iespēja pasēdēt uzkarsušajā dzelzs zirgā – pelēkajā kāpurķēžu traktorā “T-74” (tolaik tāda tehnika vēl bija bieži sastopama kolhozos) – pat nelika manīt, kā nopļauto ziemāju stiebri duras basajās kājās,” atceras P.Stepiņš un piebilst, ka ne visi tuvākie ģimenē atbalstīja šīs profesijas izvēli, bet vecāsmātes teiktais, ka dzīvē pa īstam laimīgi var būt arī vienkārši zemes kopēji, šiem strīdiem pielika punktu.
Sajūt sevi koncerna komandā
90. gados pēc atjaunotajā valstī īstenotās zemes reformas padomju laika kolhozi un sovhozi sabruka, beidza pastāvēt arī meliorācijas uzņēmums PMK-13 Ozolniekos. Taču Rīgas Lauksaimniecības skolā iegūtās teorētiskās tehniskās zināšanas lieliski noderēja, pārorientējoties darba tirgū uz metālapstrādes nozari. Remontatslēdznieki bija pieprasīti dažādos Rīgas uzņēmumos. Pusotru gadu Pēteris nostrādāja rūpnīcā Zviedrijā. Tomēr atgriezās Latvijā un 2006. gadā sāka strādāt par darbgaldu iestatītāju vācu koncerna “AKG Thermotechnik” Jelgavā izveidotajā uzņēmumā SIA “AKG Thermotechnik Lettland”, kas ražo dzesēšanas iekārtas lieljaudas traktoriem un citai tehnikai. “Biju liecinieks tam, kā uzņēmums, pārvarot 2008. gada ekonomisko lejupslīdi, spēja ne tikai saglabāt un noturēt darbiniekus, bet arī turpināt ekonomisko izaugsmi,” vērtē P.Stepiņš. Viņš ir pārliecināts, ka tas bija iespējams tikai ar komandas darbu un “AKG” grupas uzņēmumu savstarpējo solidaritāti, kā arī uzņēmuma vadības stingro uzstādījumu saglabāt kolektīvu. Krīze un pasūtījumu apjoma kritums, kas bija apmēram uz pusi, ticis izmantots darbinieku tālākapmācībai, nemainīgi pieturoties pie filozofijas, ka uzņēmuma lielākā vērtība ir tā darbinieki. P.Stepiņš paskaidro, ka uzņēmumā izgatavoto detaļu precizitāte tiek mērīta līdz milimetra simtdaļai. Ļoti svarīgs ir arī pasūtījumu izpildes laiks. Partneri vēlas, lai prasītais precīzi laikā nonāktu uz rūpnīcas konveijera.
Neņem par pilnu “dīvāna ekspertus”
Covid-19 pandēmijas krīze ir izraisījusi ražošanas apjoma samazinājumu, tomēr “AKG Thermotechnik Lettland” tas neesot tik smagi kā 2008. gadā. “Mūsu valdības cīņa par vīrusa ierobežošanu un sabiedrības attieksme pret noteiktajiem pasākumiem man atsauca atmiņā Džonatana Svifta grāmatu “Gulivera ceļojumi”. Tāpēc nesen to vēlreiz pārlasīju. Ir radušies vesela rinda “dīvāna ekspertu”, kuri lietpratēju vietā atļaujas spriest, vai pandēmija ir vai tomēr tās nav. Svifts apraksta “olu karu” starp ķeizaristēm Liliputiju un Blefusku. Vieni, lobot olas, situši to smailos galus, otri – apaļos. Grāmatā ir rindas: “Mēs vērtējam, ka vienpadsmit tūkstoši cilvēku dažādos laikmetos labāk gājuši nāvē nekā situši vaļā olu smailos galus. Grāmatu skaits, kurās aplūkots šis strīdus jautājums, sniedzas vairākos simtos; tie sējumi, ko sarakstījuši apalgaļi, tomēr sen jau aizliegti, un visa šī partija izsludināta par nespējīgu darboties sabiedriskos posteņos.” Varu tikai apbrīnot autora ģeniālo talantu un vērību, aprakstot cilvēku ietiepību un vēlmi strīdēties par maznozīmīgiem sīkumiem un procesiem, tikai lai dominētu ar savu vienīgo pareizo viedokli olas atvēršanā,” saziņā ar “Ziņām” raksta P.Stepiņš.
Maksājums par ugunsdrošību izrādās nepamatots
Informāciju par notikumiem Ozolnieku un Jelgavas novada pašvaldībā P.Stepiņš smeļas ne tikai no portāla zz.lv, sociālajiem tīkliem, bet arī uzklausot pašus iedzīvotājus. Sarunas ar kaimiņiem ir viņa sabiedriskais pienākums, pildot mājas vecākā pienākumus.
Deputāta kandidāts piebilst, ka pašlaik uz viņa rakstāmgalda ir juridiskā literatūra. Viņš ir nepiekāpīgs, aizstāvot dzīvokļu īpašnieku intereses pret apsaimniekotāju patvaļu. “Nesen pieķērām, ka Ozolniekos dzīvokļu īpašnieki piecus gadus bija maksājuši par ugunsdrošību savā mājā, kaut tam nebija nekāda pamata. Ugunsdrošības signalizācijas mums nav. Toreiz par šo gadījumu bija sižets LTV raidījumā “4. studija” un liekā maksāšana tika izbeigta,” atceras P.Stepiņš.
Atpūtas nolūkos viņš kopā ar ģimeni televīzijā skatās erudīcijas spēles. “Viens no mīļākajiem TV raidījumiem mūsu ģimenē ir Krievijas televīzijā producētais “Kas? Kur? Kad?” ar vadītāju Borisu Krjuku. Taču cenšamies nepalaist garām arī Latvijas Televīzijā erudītu komandu spēli “V.I.P.”, ko vada Uģis Joksts.” Mīļākā vieta viņam ir Ozolnieku ezers, kur drīz jau gaidāma peldsezonas atklāšana.
Pēteris Stepiņš
■ Dzimis Jelgavā, Ozolniekos dzīvo kopš 1988. gada.
■ Kopš bērnības patīk ņemties ar tehniku un dzelžiem.
■ Kopš 2006. gada strādā SIA “AKG Thermotechnik Lettland”.
■ Ģimenē aug divi bērni.
■ Politikā iesaistījies ar mērķi atbalstīt apzinīgu lēmumu pieņemšanu, respektējot visu sabiedrības grupu intereses un vajadzības.
Partija “Jaunā VIENOTĪBA” Jelgavas novadā
1. Uldis Ainārs
2. Sarmīte Balode
3. Artūrs Semjonovs
4. Ainārs Sviklis
5. Irēna Rituma
6. Lilita Leoho
7. Mārīte Skrinda
8. Iveta Balode
9. Ģirts Landsmanis
10. Uldis Feldmanis
11. Anna Lece
12. Ivita Lejava-Majore
13. Oskars Šmeliņš
14. Vera Veidliņa
15. Karīna Ineta Kokina
16. Gita Ērgle
17. Linda Feldmane
18. Arnis Ozols
19. Edgars Balodis
20. Toms Āboliņš
21. Ainārs Kākers
22. Pēteris Stepiņš
