Mēra Ulda Ivana vadītajā pilsētas Domē man bija tas gods deputāta statusā piedalīties Privatizācijas komisijas darbā. Šā gadsimta sākumā kādā no komisijas sēdēm tika privatizēts bērnudārzs Ganību ielā. Pagājušo gadu garumā, protams, ir aizmirsies, kādai personai un ar kādiem apsaimniekošanas noteikumiem tas tika izdarīts.
Es dzīvoju tieši līdzās šim bērnudārzam, tādēļ visu laiku varēju vērot, ka objekts tika pamests bez īpašnieka uzraudzības; vakaros un brīvdienās pa stiepļu žogā ieplēsto caurumu teritorijā ielīda un saimniekoja pusaudži – uzdzīvoja un piemēsloja atpūtas mājiņas, ložņāja pa galveno korpusu.
Pagājušajā rudenī darbīgi vīri logus un durvis aiznagloja. Tas tomēr nebija šķērslis sporta stundās trenētajiem jauniešiem kādu durvju vietu atlauzt un – žvīkt! – ar palēcienu ēkā iekšā. Kas tur notika, paliek noslēpums.
Bet šovasar… Jelgavas Dome it kā esot šo bijušā bērnudārza graustu atpirkusi (!) un tagad piemēro kādreizējam statusam.
Kā tas izpaužas? Celtnieku brigāde aizsistos logus atbrīvoja (arī no stikliem), jumtu plēš joprojām: viss ir izlauzts, sešas atpūtas mājiņas nojauktas utt. Nu labi – ja jau lauž, lai lauž, varbūt kādreizējās (taču ne bez projekta celtās) būves vietā pacelsies īsta «gaismas pils», taču mani satrauc kas cits.
Bijušā bērnudārza teritoriju no pārējās apkārtnes norobežoja stiepļu žogs un apstādījumi – ceriņi, jasmīni, stūrī ievu krūms, no kura pavasara vakaros atplūda lakstīgalas treļļi. Visu šo skaistumu, ieskaitot zaļumus teritorijas iekšpusē, ekskavators – buldozers izplēš un iznīcina.
Ziedu laikā es pats no jasmīnu krūmiem nolauzu pa zariņam un atnesu uz dzīvokli, bet runa jau nav par mani vienu. Ganību ielas 60 mājā ir 74 dzīvokļi un katrā dzīvo vismaz trīs cilvēki. Viņu skatam tagad paveras visai tuksnesīga teritorija. Par nu jau bijušā dzīvžoga stādiņiem taču kaut kad kādam ir maksāts, maksāts arī par stādīšanu, bet tagad – čušs!
Un tad es domāju – kur tad mani kādreizējie diplomandi, vai tiešām viņus interesē tikai ielu apstādījumu pareizi vai nepareizi nozāģētie zari?
Es neizprotu bērnudārza «jauno» projektu, tāpat kā neizprotu pļavas no Ganību ielas virzienā uz «Zelta vārpas» teritoriju atkrūmošanu. Pēdējos gados šo pļavu reizes divas vasarā appļauj, un viss – bez kādām perspektīvām! Katru pavasari «simtlatnieki» atvases izcērt, tas arī viss, bet strādnieki naudiņu saņem…
Sirdij smeldzot un pensionāra skopām asarām riešoties, vēlreiz apskatu pašreizējo postažu. Es nevarēju šo žēlabu rakstiņu neuzrakstīt!
Un vēl es domāju – vai vienmēr viss iepriekšējais ir jānolīdzina ar zemi, lai radītu ko jaunu. ◆
