Viņa, pārgurusi no ikdienas steigas, iepirkumu maisiņu stiepšanas un rūpēm par ģimeni, pārrodas mājās, bet izpratnes un mīļu vārdu vietā sievieti sagaida vīra krākšana. Istaba smird pēc alkohola, mantas nomestas, kur pagadās.
Viņa, pārgurusi no ikdienas steigas, iepirkumu maisiņu stiepšanas un rūpēm par ģimeni, pārrodas mājās, bet izpratnes un mīļu vārdu vietā sievieti sagaida vīra krākšana. Istaba smird pēc alkohola, mantas nomestas, kur pagadās, bet bērni neizpratnē raugās uz piedzērušos tēvu. Šāda situācija dažādās tās variācijās vērojama ne vienā vien ģimenē. Šoreiz par to, kāpēc rodas tāda situācija, kā cīnīties ar to un cik ilgi paciest tuvinieku alkoholiķi.
Pētījumi liecina, ka daudzi alkoholismu uzskata par izlaidību, krietni mazāka daļa apzinās, ka tā ir slimība – tāda pati kā diabēts vai vēzis. To nevar izārstēt, bet var apturēt, taču tikai tad, ja cilvēks pats to vēlas. Alkoholiķis ir cilvēks, kas alkohola lietošanas dēļ atkārtoti nonāk nepatīkamās situācijās, bet turpina dzert. Viņš dzer, lai atbrīvotos no bailēm, vilšanās, arī godkārības dzīts, lai nodotos fantāzijām par greznību un varu. Šis process bieži vien ir iemesls noziegumu izdarīšanai vai aiziešanai no šīs pasaules. Novērot tādu dvēseles kroplīgumu nav patīkami. Alkoholiķim raksturīga ir nospiestība, sevis žēlošana, nespēja būt pazemīgam, godīgam pret sevi un citiem, emocionāla nelīdzsvarotība, pretestība, greizsirdība, neiecietība, mazvērtība, bailes. Lepnība vienmēr spiež attaisnot savu rīcību, apzinātu vai neapzinātu. Ja ģimenē ir alkoholiķis, ikdiena kļūst par murgu, gaidot kārtējo “noraušanos”, skandālu vai pat roku palaišanu.
Atbrīvoties nav viegli
Iemesli, kāpēc cilvēks kļūst par alkoholiķi, ir dažādi. Vieni nespēj izturēt dzīves sagādātos pārbaudījumus, citam ir pārāk vājš raksturs, lai atteiktos no grādīgā. Sievietes, baidīdamās, ka vīrs aizies neceļos, neļauj viņam iedzert kopā ar draugiem, tāpēc dara to kopā ar dzīvesbiedru mājās, nereti pašas nodzeroties, jo, kā pierādījuši zinātnieki, sievietes ātrāk kļūst atkarīgas. Jāteic, ka iemesli, kāpēc sāk dzert, nav svarīgi. Svarīgs ir iznākums. Kas sācies kā nevainīga iedzeršana, atzīmējot svētkus, var beigties ar traģēdiju, jo zaļais pūķis pakļāvīgo sevī iesūc ļoti ātri.
Ja ģimenes locekļi ir alkoholiķi, daudzas ģimenes cieš. Labi, ja dzērājs ir mierīgs, bet visbiežāk alkoholiķi trako, nes projām vai plēš mantas, piekauj sievu un bērnus. Cik ilgi ciest? Tā sev jautā ne viena vien sieviete, taču universālas atbildes nav. Varbūt labāk šķirties, nevis pakļaut riskam savu un bērnu drošību? Taču jāatceras, ka no alkoholiķa tikt vaļā nav viegli, jo viņš turpina nākt pie bijušās ģimenes arī pēc šķiršanās un pat terorizēt to. Pat likumsargi šādās situācijās ir bezspēcīgi – vainīgo var ielikt “uz sutkām”, taču tas arī viss. Kamēr viņš neizdara nopietnu pārkāpumu, tikmēr pārējie ir neaizsargāti, lai arī cik bēdīgi tas skanētu.
Var izmantot dzērāja vainas apziņu
Jebkurš slīcējs cenšas glābties, ķeroties pat pie salmiņa, turpretī alkoholiķis visu dara otrādi – viņš glābšanai pretojas un meklē attaisnojumus dzeršanai: “Es dzeru tāpat kā visi”, “Bez dzeršanas jau sabiedrībā nemaz nevar dzīvot”, “Citi dzer vēl vairāk” utt. Ja dzeršanas dēļ atgadās kāds negadījums, piemēram, nonākšana atskurbtuvē, darba kavējums, avārija vai pat noziegums, alkoholiķis meklē vainu citos, ne sevī. Šī reakcija vērtējama kā īpaša psiholoģiska pašaizsardzība, savos secinājumos alkoholisma slimnieks nespēj novērtēt situāciju, pat it kā neredz faktus, kas būtu pretrunā viņa attaisnojumu sistēmai. Turklāt – jo gudrāks ir alkoholiķis, jo rafinētāka ir šī attaisnojumu sistēma. Tāpēc slimnieki pēc savas iniciatīvas tik reti vēršas pie narkologa.
Alkoholiķis sāk domāt par dzeršanas atmešanu tikai tad, kad tās dēļ rodas nopietni sarežģījumi, piemēram, draud izirt ģimene, pēc vēl viena pārkāpuma vajadzēs atstāt darbu vai dzeršanas turpināšana var vēl vairāk pasliktināt veselību.
Vieglākos gadījumos tuviniekiem pierunāt slimnieku izdodas tad, kad viņu moka paģiras un vainas apziņa pēc kārtējā dzeršanas perioda. Ja tas nepalīdz, tuviniekiem, lai cik tas būtu nepatīkami, jāmeklē speciālista palīdzība. Nedrīkst pieļaut, ka tuvinieks nodzeras līdz alkohola psihozēm vai plānprātībai, jo no tā cietīs visi.
Anonīmie alkoholiķi darbojas arī Jelgavā
Anonīmo alkoholiķu kustība radās 1935. gadā, kad kādā Amerikas štatā satikās divi cilvēki, kas sirga ar alkoholismu. Viņi sāka palīdzēt citiem, līdz saprata, ka, to darot, pašiem ir vieglāk atturēties no dzeršanas. Pašlaik anonīmo alkoholiķu kustībā iesaistījušies miljoniem cilvēku, kas sapratuši – paši saviem spēkiem nespēs tikt ārā no purva, kurā ieslīguši. Lai iesaistītos šajā kustībā, vienīgais noteikums ir dedzīga vēlēšanās atmest dzeršanu. Tā ir brīvprātīga organizācija, kurā neviens nevienam neko neuzspiež, nelasa morāli, ja gadījies “klupiens”, tas ir, piedzerties, jo tādi bijuši katram, neviens sapulces dalībniekiem neprasa solījumus vai zvērestus nedzert, un tieši tāpēc dzērāji grib iesaistīties anonīmo alkoholiķu kustībā, kur drīkst nenosaukt pat savu vārdu.
Arī Jelgavā darbojas anonīmo alkoholiķu grupa. Tā savu mājvietu radusi Sv.Annas baznīcas svētdienas skolas ēkā (baznīcas teritorijā). Tie, kuriem nepieciešama palīdzība, gaidīti katru pirmdienu pulksten 18. Vienīgais nosacījums, kas palīdzības meklētājam jāievēro, – jābūt skaidrā. Tuvinieks, kas ieradies kopā ar alkoholiķi, sapulcē piedalīties nedrīkstēs. Sīkāku informāciju var saņemt, zvanot pa tālruni 9276358.
***
Alkoholisma ārstēšanas metodes
Pēdējo gadu laikā radušās dažādas jaunas (un labi aizmirstas vecās) ārstēšanas metodes: no torpēdas iešūšanas, akupunktūras, lāzeru terapijas līdz profilaktorijiem, kuros alkoholiķis ārstēšanās laikā tiek izolēts no ierastās vides. 1982. gadā A.Dovženko patentēja jaunu universālu metodi, kas balstās uz Behtereva zinātniskajām rekomendācijām un Tibetas, Kīnas un senebreju medicīnas receptēm. Tautā šī metode pazīstama kā individuālā kodēšana vai strespsihoterapija. Taču šis ārstēšanas kurss nav vienas dienas darbs.
***
Alkohola ietekme
– Krievijas Federācijas Narkoloģijas zinātniski pētnieciskajā institūtā toksikologa Vladimira Nužnija vadībā tika veikts eksperiments, salīdzinot šņabja, konjaka un viskija ietekmi uz cilvēka organismu. Noskaidrots, ka visu triju stipro dzērienu reibums neatšķiras, taču fizisku atkarību — galveno alkoholisma pazīmi — visvairāk izraisa degvīns.
– Krievu fiziologa Voloviča eksperimentos pagājušā gadsimta 20. gados tika noskaidrots, kāds dažādu dzērienu daudzums nav bīstams cilvēkam. Zinātnieks analīzē izmantoja objektīvu faktoru – pulsa biežumu pēc dažādu dzērienu lietošanas. Viņš noskaidroja, ka pēc 20 gramu tīra spirta izdzeršanas (analogi – pēc 50 gramiem 40 procentu šņabja izdzeršanas) organismā nenotiek negatīvas pārmaiņas. Maksimālais šņabja patēriņš dienā esot 75 grami.
– Alkoholu vieglāk panest, ja to dzer aukstumā – daļa no tā tiek izlietota organisma sasildīšanai. Ja cilvēkam raksturīgs sēdošs dzīvesveids, ja viņš ir noguris, slikti jūtas, reibums iestājas agrāk.
– Visvairāk alkohola organismā uzsūcas no dzērieniem, kas satur mazāk par 10 procentiem alkohola, piemēram, vīna, bet lēnāk no dzērieniem ar pavisam nelielu vai augstu alkohola saturu – alus un degvīna.
***
Pieredze
Andris (44 gadi):
Alkoholu sāku lietot pēc tam, kad nomira mana meita, nespēju ar to samierināties. Dzēru piecus gadus. Biju kodējies, izmēģinājis adatu terapiju, taču tas nelīdzēja. Laikam jau visu darīju tikai tāpēc, ka to vajadzēja manai sievai. Bet tad nāca apskaidrība – satiku kādu cilvēku, kas bija izkļuvis no alkoholisma purva. Viņš man teica: “Dievs ir to durvju rokturis, kas ved uz normālu dzīvi.” Sāku apmeklēt baznīcu un drīz vien sapratu, ka sabeidzu savu dzīvi un daru pāri tuviniekiem. Man palīdzēja anonīmo alkoholiķu kustība. Tagad esmu aizmirsis, ko nozīmē mājās pārrasties četrrāpus.
Sarmīte (32 gadi):
Kad iepazinos ar savu vīru, viss likās skaisti un jauki, bet tad viņš aizvien biežāk mājās pārradās reibumā, zaudēja darbu un sāka terorizēt ģimeni. Mēģināju dažādi – runāju pa labam, draudēju, līdz kādu dienu savācu savas mantas un aizgāju. Laulību oficiāli šķīrām, un likās, ka viss nokārtosies. Taču pēc gada viņš ieradās pie manis un lūdza palīdzību. Laikam kaut kādas jūtas bija saglabājušās, jo izdarīju lielāko muļķību – atkal ielaidu viņu savā dzīvē. Tagad saprotu, ka līdzatkarība ir daudz smagāka par alkoholismu, jo dzīvot kopā ar dzērāju ir grūti gan garīgi, gan fiziski. Ir grūti noraudzīties, kā cilvēks degradējas, taču nevari viņam palīdzēt, jo viņš to nevēlas. Agrāk domāju, ka tā ir tikai izlaidība, tagad apzinos, ka tā ir slimība, tas man ļauj vīru saprast. Centīsimies kopīgi uzvarēt šo briesmīgo atkarību. Varbūt izdosies…
***
Tests. Vai tu esi alkoholiķis(-e)?
Lai to noskaidrotu, uzdod sev šādus jautājumus!
Uz tiem atbildi ar “jā” vai “nē”, cik godīgi vien spēj!
1. Vai tu dzeršanas dēļ kavē darbu?
2. Vai dzeršana bojā tavu mājas dzīvi?
3. Vai tu dzer tāpēc, ka kautrējies no citiem cilvēkiem?
4. Vai dzeršana iespaido tavu reputāciju?
5. Vai tu esi kādreiz pēc dzeršanas jutis nožēlu?
6. Vai dzeršana ir tev radījusi finansiālas grūtības?
7. Vai tu dzerdams meklē vienkāršāku kompāniju un prastāku vidi?
8. Vai tu dzerdams kļūsti nevērīgs pret savas ģimenes labklājību?
9. Vai tavi mērķi ir mazinājušies, kopš sāki dzert?
10. Vai tu gribi iedzert katru dienu noteiktā laikā?
11. Vai tu gribi dzert nākamajā rītā?
12. Vai dzeršana rada tev miega traucējumus?
13. Vai tavas lietišķās spējas ir mazinājušās, kopš sāki dzert?
14. Vai dzeršana apdraud tavu darbu vai biznesu?
15. Vai tu dzer, lai izvairītos no raizēm vai nepatikšanām?
16. Vai tu dzer vienatnē?
17. Vai tev kādreiz bijis dzeršanas izraisīts pilnīgs atmiņas zudums?
18. Vai tu esi kādreiz ārstējies no dzeršanas?
19. Vai tu dzer, lai celtu savu pašapziņu?
20. Vai tu dzeršanas dēļ kādreiz esi nonācis slimnīcā vai ieslodzījumā?
Ja tu atbildēji ar “jā” uz vienu no šiem jautājumiem, tad tas ir nopietns brīdinā jums, ka tu varētu kļūt par alkoholiķi.
Ja tu apstiprinoši atbildēji uz diviem jautājumiem, pastāv iespēja, ka tu jau esi alkoholiķis.
Ja tu atbildēji ar “jā” uz trim vai vairāk jautājumiem, tu noteikti esi alkoholiķis.
