Savā slimības dienasgrāmatā ļauj ieskatīties Andris Bolmanis, aicinot uztvert nopietni iespējas saslimt
240 762 – šāds ir zināmais Covid-19 pārslimojušo skaits Latvijā. Tiek skaitīti arī mirušie – 3765 līdz 15. novembrim. Tiem, kurus pašus, ģimenes locekļus, draugus, paziņas šī slimība nav skārusi, ir grūti iedomāties, ko tas patiesībā nozīmē. Savu stāstu par piedzīvoto “Ziņām” uzticēja vīrietis, kuram nepaveicās nesaslimt, bet paveicās uzvarēt slimību. Diemžēl ne visiem tā veicas. Viņš piedāvā ieskatīties savā kovida dienasgrāmatā.
Es, tāpat kā daudzi, biju skeptiski noskaņots pret Covid vakcīnām, jo šķita, ka mūs māna un biedē. Cilvēkam dabiski rodas pretreakcija. Darbs un dzīvesveids prasīja sertifikātu, iepotēju “džonsonu”. Lai būtu miers, varētu ceļot un pusdienot iekšā, nevis zem lietus uz terases. Un paldies dievam, ka biju pieņēmis šādu lēmumu. Jo mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kas neievēro noteikumus, pašizolāciju, jūtoties slimi, iet uz darbu. Jo viņiem liekas, ka tas viss ir uzpūsts. Vakcinēties viņi netaisās, saklausījušies interneta pasakas, vairāk ticēs “viena tante teica”, nevis zinātniskiem faktiem vai vienkārši statistikai. Cilvēku bezatbildība nereti noved pie smagām sekām.
Akmens arī valdības lauciņā, kas nodarbojās ar biedēšanu, nevis ar normālu izskaidrošanu. Vainīgo medības netaisos organizēt. Vienkārši padomājiet par apkārtējiem – sievām, vīriem, brāļiem, māsām, vecākiem un bērniem, kaimiņiem un darbabiedriem. Esmu par brīvu, nepiespiestu vakcināciju, cilvēkam ir jāļauj pašam izvēlēties. Bet uzņemieties atbildību – ja jau esat kontaktpersona, ja ir simptomi, palieciet mājās! Neizplatām šo draņķi pa pasauli!
Divas nedēļas guļot slimnīcas intensīvās terapijas palātā, redzi tik daudz ciešanu, cik visā mūžā neesi redzējis. Blakus gultā cilvēks smok, raud pēc palīdzības, lieli vīri lūdzas: mīļie cilvēki, palīdziet, iedodiet kaut piecas minūtes paelpot! Divu nedēļu laikā no manas palātas izveda piecus cilvēkus ar izdzisušām acīm. Nomocījušies, nosmakuši. Vecums 40–72 gadi, visus vienoja viens – viņi nebija vakcinēti. Tu redzi, kā cilvēks tavā acu priekšā nosmok drausmīgi smagā nāvē. Cilvēku izmisums ir tik liels, ka vienu dienu kāds izkāpa pa 6. stāva logu. Viņam bija visas iespējas izdzīvot. Bet izmisums, nakts vaimanas un saucieni pēc palīdzības darīja savu. Cilvēki mirst, jaunāki, vecāki, katru dienu kādu aizved pa gaiteni. Slimība nešķiro nevienu. Nedrīkst novilkt līdz stāvoklim, kad ir par vēlu. Ja uz slimnīcu atved, kad slimnieks jau nespēj pārvietoties, kad skābekļa līmenis ir zem 80, tad ir ļoti liela iespēja nokļūt kapos. Es izdzīvoju, bet daudzi nē. Un nav tiesa, ka slimniekiem ir atšķirīga pieeja. Jelgavas slimnīcā pret mums visiem attieksme bija vienāda.
Domāju, mūsu valdību un visus deputātus vajadzētu brīvprātīgi piespiedu kārtā vismaz piecas dienas, bet labāk desmit, likt pastrādāt intensīvās terapijas nodaļā, iepakot viņus “teletūbiju” tērpos un likt palīdzēt sanitāriem, lai spētu novērtēt to elles darbu, ko uz saviem pleciem iznes tās sievietes, kas to dara ikdienā. Lielum lielais paldies viņām, māsām, māsu palīgiem! Un, protams, dakteriem milzīgs paldies. Uz viņu pleciem ir tāda atbildība.
100 deputāti, 15 ministri, vēl 15 palīgi, tas jau ir 130 cilvēki pa piecām dienām, iegūstam 650 darba dienas, bet ja desmit, tās jau būtu 1300 darba dienas. Redz, kur būtu reāla palīdzība un uz savas ādas izbaudīts, ko veic mūsu mediķi. Krīzes situācijā tas atrisinātu jaunākā medpersonāla trūkumu. Politiķi iegūtu pilnu un reālu ainu, kas notiek slimnīcās, redzot visu paši savām acīm. Un nodokļu maksātāju līdzekļi tiktu ieguldīti tur, kur tie vairāk nepieciešami, nevis dažkārt izpļekarēti visādos apšaubāmos darījumos.
Gribu vērsties arī pie interneta troļļiem, antivakseriem un citiem kūdītājiem: piesakieties par brīvprātīgajiem palīgiem slimnīcā! Jums noteikti pietiks ar pāris dienām, lai mainītu savus uzskatus, protams, ja jūsos ir kaut kas cilvēcisks saglabājies.
Kāpēc es saslimu tik smagi, kaut arī biju potējies?
Esmu 58 gadus vecs, no tiem 30 gadu – pīpētāja stāžs, no kuriem pieci – pat 1,5–2 paciņas dienā. Nu jau kādus 11 gadus nesmēķēju. Padomju gados, strādājot rūpnīcā par metinātāju, dabūju metināt daudz cinkotu savienojumu, kas izdalīja ļoti kaitīgus cinka dūmus. Pēc tam darbs celtniecībā, kur daudz kaļķa un ģipša putekļu. Rezultātā esmu iedzīvojies bīstamā kaitē – HOPS (hroniska obstruktīva plaušu slimība).
Skaidrs ir tikai viens: ja es nebūtu potēts, vienā no kritiskajām dienām būtu aizgājis. Līdz pilnīgai atveseļošanai vēl ir tāls un grūts ceļš priekšā, kā teica dakteris, divi līdz seši mēneši.
Galvenais – esiet atbildīgi, jūs nezināt, kādi cilvēki ir jums apkārt. Potējieties! Saudzējiet sevi un saudzējiet citus! Mēs visi gribam dzīvot.
Īsa manas slimības vēsture
7. oktobris. Inficēšanās darbā.
10. oktobris. Pirmās pazīmes. Palieku mājās.
14. oktobris. Tests pozitīvs. Zvans ģimenes ārstam – gulēt, dzert daudz tējas.
16. oktobris. Ātrie un slimnīca. Skābeklis nokrities līdz 83. Bez skābekļa maskas elpot ir grūtāk, un skābekļa saturācija asinīs strauji krītas. Palātā mani ielika kā piekto. Pārējie visi nevakcinēti. Viens no pieciem staigājošs. Tālbraucējs Sergejs.
Blakus man gulēja 72 gadīgs diezgan stipra paskata vecis. Tajā dienā, kad iestājos, vēl pats gāja līdz WC. Pa nakti mani modināja Sergejs, lai palīdzu veco dabūt gultā. Viņš gribēja iet līdz WC un nokrita. Uz rīta pusi māsiņas uzlika vīram pamperu. Viņam tas bija ļoti nepieņemami, viņa būtība cīnījās pretī.
17. oktobris. Visu dienu vīrs vaidēja un raudāja, lai palīdzot. Skābekļa masku rāva nost un lūdzās, lai iedod drusku paelpot. Ļuģi dobrije, pomogite! Bet nāve atnāca nepielūdzama. Pēc pusdienām vīra dzīvība bija izdzisusi. Diezgan baisi noraudzīties, kā aiziet cilvēks blakus gultā. Līdz vakaram mūsu palātu pameta vēl viens, gadus 40 vecs vīrietis. Viņam bija blakus slimība – epilepsija. Uznāca viena lēkme, paglāba, tad bija otra, un paglābt neizdevās. Pirmā diena slimnīcā, un no mūsu palātas jau aizgāja divi. Palikām trijatā – es, Sergejs un ap 70 gadu vecs vīrs amputētu kāju. Ļoti patstāvīgs, visu gribēja darīt pats un karoja ar medpersonālu – uzvilktos pamperus plēsa nost, viņam nevajag.
Saimniecības daļas cilvēks noskrūvēja logiem rokturus, izrādās, šodien no blakus palātas viens izkāpa pa 6. stāva logu. Uz vietas beigts. Tas ir izmisums. Visu nakti un dienu dzirdi vaimanas, saucienus pēc palīdzības.
Arī mans stāvoklis arvien pasliktinās. Saprotu, ka galvenais, lai pietiktu skābeklis, ka nekādā gadījumā nedrīkstu palikt bez maskas. Skābekļa saturācija ar visu to, ka elpoju caur masku, neceļas augstāk par 86, organismam kritiski esot 92.
18. oktobris. Palātā ieved divus jaunus. Zemnieks, 34 gadi, nav potēts, un Armands, 64 gadi, bija potēts ar “faizeru’.
Bramanīgo onkuli ar amputēto kāju aizveda uz citu palātu. Esam četratā, visi kaut cik kustīgi, un neviens nevaid. Vismaz pa nakti, cerams, varēsim izgulēties.
Man vairākas reizes dienā laiž vēnā 1–1,5 litrus šķidruma un 5–7 potes trīs reizes dienā un vēderā divas. Rentgena aparātu, nelielu mašīnu, pārvieto no palātas uz palātu un taisa uzņēmumus. Neatejot no kases.
Pa koridoru katru dienu aizved ratus ar plēves mājiņu kā zārciņu. Pamanīju, ka mirušajiem liek virsū tādu improvizētu plastikāta zārka vāku. Tu saproti, cik tas ir baisi, un tu neko nevari padarīt. Pašam skābeklis arī neceļas augstāk par 88.
19. oktobris. Viena no trijām vissmagākajām dienām. Guļu pilnīgā transā, neko nesaprotu, trūkst elpas, dzeru tikai ūdeni. Pa visu dienu neko neesmu apēdis, vienkārši negribas, liekas, ka gals ir klāt. Esmu diezgan nobijies. Pieslēgts pie skābekļa – un tikai 85–86.
20. oktobris. Otra kritiskākā diena. Skābeklis nokrities līdz 85. Pats par šīm divām dienām neko neatceros, zinu tikai to, ka pa nakti bija nokritusi skābekļa maska. Iedeva miegazāles, tāpēc arī nejutu, ka maska nost, un nākamajā dienā tikai ap 10.00 mani varējuši pamodināt. Mājās visi uztraukušies, jo nevar mani sazvanīt.
21. oktobris. Trešā kritiskā diena. Skābeklis 85, parunāt nevaru, elpa traucēta. Saņēmu no mazbērniem novēlējumus izveseļoties, gan zīmējumu formā, gan ierunātus videoklipiņus, gan dziesmiņas. Vēl tagad, par to domājot, asaru pieskrien pilnas acis. Todien arī apraudājos. Paldies jums visiem. Trešo dienu neko neesmu ēdis. Guļu, dzeru, elpoju. Mute jēla, tas esot no skābekļa. No māsiņām uzzinājām, ka kareivīgais vīrs ar amputēto kāju arī atstājis šo pasauli.
22. oktobris. Izskatās, ka krīzi būšu pārvarējis. Esmu ļoti vājš, bet jau gribas paskatīties uz ēdienu. Pašsajūta, liekas, arī labāka. Dēls, runājot pa telefonu, teica, ka mana balss kļuvusi noteiktāka. Palātā esam palikuši četri, pagaidām es esmu švakākais. Sāku arī atklepot, nāk ārā tumši brūni asiņaini recekļi. Baisi. Bet daktere teica, ka tā tam tagad jābūt. Izšņaucot degunu, arī nāk asiņaini izdalījumi.
23. oktobris. Pamodos un sapratu, ka gribu ēst. Tas nozīmē, ka krīzi būšu pārvarējis Skābeklis vēl ir diezgan zems, tikai 86–88. Guļot uz vēdera un elpojot, var dabūt 90. Arī smarža un garša kļūst saprotamāka, dažus produktus vēl nevaru sagaršot, bet pārsvarā jau sagaršoju. Dzīvības pazīmes uzlabojas, bet bez skābekļa maskas nevaru nemaz. Pat uz WC eju ar pārnēsājamo balonu. To izdīcu no medpersonāla, kurš te ir patiešām fantastisks. Neviens nevar novērtēt, kādus varoņdarbus paveic jaunākais un vidējais personāls, cauru dienu “teletūbija” tērpā liekot sistēmas, potējot, barojot un apkopjot nespēcīgos. Vienmēr laipnas un atsaucīgas. Uztaisīja plaušu datortomogrāfiju, uzrāda 84% plaušu bojājumu. Ēstgriba uzlabojas, nu jau apēdu visu, ko dod, un vakarā vēders prasa vēl kaut ko.
24. oktobris. Pa nakti reizes trīs ceļos uz tualeti, urīndzenošie preparāti dara savu. Organisms attīrās. Pārējie palātā guļ mierīgi, neviens nevaid, visiem kļūst vieglāk. Dzirdam vaidus no blakus palātām un redzam, ka pa gaiteni ik pa brīdim kādu aizved ar kājām pa priekšu.
Mums liek gulēt uz vēdera, kas ir diezgan sarežģīts pasākums, jo uz sejas tev ir maska ar maisiņu. Tad mēģini spilvenus sakārtot tā, lai maska varēt brīvi stāvēt uz mutes un deguna. Elpoju skābekli, tos pašus 15 litrus, tas ir maksimālais, ko slimnīcas sistēma dod pa caurulītēm uz maskām. Ārstēšana turpinās intensīvi, dod potes un elpošanas inhalatorus – tās ir drusku savādākas maskas, kurās ielej zāles, un tad mēs sēžam uz gultas malas un elpojam kopā ar skābekli. Skābekļa rādījumu esmu sasniedzis 92, guļot uz sāniem, bet, guļot uz vēdera, pat 94 var dabūt uz īsu brīdi.
25. oktobris. Spiediens kā kosmonautam – 115–80, pulss 60. Temperatūra ar 36,7. Galīgi vesels cilvēks, tikai skābeklis ar visiem 15 litriem 90–93, atkarībā, kā guli – mugura/vēders. Problēmas sagādā ēšana, jo, kamēr tu ēd, maska ir novilkta un skābeklis uzreiz lejā uz 81. Tad turu masku blakus un ik pa brīdim paelpoju skābekli. Kad paēdu un uzlieku masku, skābeklis ātri uzkāpj līdz 93. Rokas, kājas ir izžuvušas.
Ik pa laikam klusi kādu aizved ratos. Tādi rati gar palātas durvīm noslīd vairākas reizes dienā. Cilvēki pārpilda slimnīcu, par palātu jau pārveidota gan pārsienamā telpa, gan māsu, gan procedūru kabinets.
Šodien izraksta jauno zemnieku. Mājās viņam trīs mazi dēli un sieva, visi ar kovidu. Gulta tukša ilgi nestāvēja. Tikko zemnieks ārā, tā viņa vietā atveda Ivanu. Spēcīgu muskuļotu vīrieti, ap 50 gadu vecu. Viens otrs jaunais varētu apskaust viņa torsu. Bet cīņai ar Covid viņš nebija gatavs, māsiņām nācās piesiet pie gultas un uzvilkt pamperus, jo šis pastāvīgi plēsa nost masku un lūdza, lai iedod drusku paelpot. Skābekļa saturācija tikai 70. Viņš par visām varītēm grib pats iet uz WC, nespēj pieņemt, ka var laist pamperos.
Pa nakti daudzi citās palātās vaidēja, sauca: māsiņa, māsiņa, palīgā! Nezinu, kā, bet Ivans pa nakti bija dabūjis vienu roku vaļā un noplēsis visas maskas nost.
Šodien arī tālbraucējs tika mājās. Sarunāju ar māsiņām, ka iešu viņa vietā pie loga. Dabūju arī loga rokturi, lai varu pavēdināt telpu. Uz rīta pusi Ivanu aizveda uz reanimāciju.
26. oktobris. Galva skaidrāka ar katru dienu, jau spēju koncentrēties un palasīt žurnālus, parisināt kādu krustvārdu mīklu. Ēstgriba uzlabojas, nespēks gan vēl ir liels. Lai aizietu līdz “vendenes” aparātam, kas atrodas gaitenī, maksimums, 20 metri, skābeklis krīt par 7–8 punktiem – no 94 līdz 86.
27. oktobris. Ivana gulta ilgi tukša nepalika. Palātā ielika vēl vienu vājinieku, ap 55 gadi, visu dara pats, skābeklis 85 bez maskas. Izskatās, ka ar šo problēmu nebūs. Ieveda vēl vienu, kuram pilna buķete ar slimībām. Kājas pietūkušas, pats kā diegs, šis arī cietīsies, bet pamperā neies. Māsiņa ievadīja urīna katetru, un no šī uzreiz izlija pamatīgs daudzums, vienā maisā pat nesalīda. Visu dienu un nakti vaidēja, lūdzās: mamočka, pomogi požalusta, božeņka, spasi, pomiluj, božeņka, dai 5 minut podišatj, hotj paru minut, boļno, boļno, nečem dišatj.
28. oktobris. No rīta vīru lika aizvest uz procedūru kabinetu. Pēc minūtēm 15 gāju uz “vendenes” aparātu, redzēju, ka viņu pako ciet vešanai uz morgu. Pa dienu vismaz divus ratus ar nosmakušiem cilvēkiem paved garām mūsu palātai.
Māsiņas atnāca savākt Ivana mantas, miris reanimācijā. Piektais no manas palātas. Emocionāli ļoti smagi. Visi, kas aizgāja, bija nepotēti. Paskatos mazbērnu zīmējumus, dziesmiņas un citus atsūtītos vēlējumus, sirds sažņaudzas, acīs pielīst asaras, un vienkārši spilvenā noraudos. Saprotu, ka es būšu izķepurojies, ka es dzīvošu. Bet tiem tur nepaveicās, viņus aizvedīs uz kapiem. Kas pie tā visa vainīgs – kovids vai cilvēku bezatbildība? Lielā mērā, domāju, bezatbildība. Arī valdības neizdarība.
Rītu mani pārvedīs uz Bauskas slimnīcu, kur ir iekārtots kovidslimnieku aprūpes centrs. Intensīvajā nodaļā mani turēt vairāk nevar, visas krīzes ir garām, organisms uzņēmis atjaunošanās kursu. Man nepieciešams tikai skābeklis un fizioterapeita vingrošana. Protams, es piekritu. Bauskā ar mani vairāk varēs pastrādāt fizioterapeits un nebūs jādzird vaimanas un jāredz nāves.
Palātā tukšajā gultā ieveda omulīgu, humora un optimisma pilnu vīru, 74 gadi. Trīs reizes jau potējies ar “astrazeneku”. Atnāca uz slimnīcu sagatavoties operācijai – kāju vēnu trombi. Slimnīcā noķēra kovidu. Viņam bija arī visādas plaušu slimības un HOPS. Bet ar skābekli un elpošanu viss normāli. Jūtoties pavisam vesels, tikai smarža un garša pazudusi. Stāstīja anekdotes un gadījumus no dzīves. Spēlē teātri vietējā tautas namā. Ar māsiņām pastāvīgi koķetē, nevienu garām nepalaidīs.
29. oktobris. Šodien mani pārvedīs uz Bausku. Savlaicīgi sapakoju savas mantiņas, gaidu mašīnu. Kad noveda ar ratiņiem lejā, sapratu, cik vājš patiesībā esmu. Tos 10 metrus ar visām paunām vēl nogāju, bet ātrajā palīdzībā iekāpt nevarēju. Ja arī vienu kāju pacēlu, tad otru neparko nespēju dabūt pāri. Dabūju mesties uz ceļiem un līst iekšā četrrāpus. Tas pats arī Bauskā. Vai līdz palātai aiziešu? Nu, protams, ka aiziešu. Bet realitāte bija cita, reizes trīs dabūju stāties, tupties un elpot. Pilnīgākais bezspēks.
30. oktobris. Masku noņēma, plaušām esot jāsāk atjaunoties. Vairāk liek gulēt uz vēdera. Tagad man ir “ūsas” degunā, vieglāk gulēt. Skābekli pagaidām dod piecus litrus minūtē, Jelgavā deva 15 litrus. Jūtos labi.
31. oktobris. Piecēlos 6.00. Baigi miegains, skābeklis arī ļoti zems – tikai 86. Apsēdos, paelpoju un pamodos. Galva kļuva skaidrāka, un rādītāji arī pacēlās. Kad māsas atnāca, jau bija 95. Pusdienas ļoti labas.
1. novembris. 5.30 piecēlos uz WC. Nākot atpakaļ, sapratu, ka “ūsas” nav degunā, bet kaut kur blakus. Izskatās, ka daļu nakts esmu pavadījis bez skābekļa. Pašsajūta laba. Uzreiz mēģināju izmērīt skābekli, turējās ap 90. Pieslēdzos aparātam un pacēlu līdz 94. Pavingroju elpošanas vingrinājumus un dabūju pat 97. Paguļu uz vēdera un elpoju ar diafragmu. Dabonu 97. Jāsāk pa druskai radināt plaušas strādāt pašām. Atvienoja no skābekļa uz 20 minūtēm, nokritās uz 87, bet galva skaidra un pašsajūta arī laba. Skābeklis, protams, ir kritiski zems. Lai varētu dzīvot, jānotur 93 bez skābekļa padeves. Viss, ko daru, – guļu, elpoju, vingroju.
2. novembris. Dzert gribu daudz, pa nakti divas krūzes ūdens izdzeru. Sešos no rīta ceļos, mēģinu drusku pavingrot, spēka nav nemaz, ļoti ātri piekūstu, veicot pašus prastākos elpošanas un roku cilāšanas vingrojumus. Četri “teletūbiji” ar ratiem un jauniem pamperiem apkopj gulošos.
Uz 15 minūtēm biju atvienojies no skābekļa. Ja nav slodzes, sēžot un mierīgi elpojot, skābekļa saturācija zem 90 nenokrīt. Tas jau ir labi.Blakus palātā ieveda sievieti. Pēc stundas nelabā balsī kliedz, lai palīdz. Iegāju apskatīties – šī guļ uz grīdas. Saprotot, ka palīdzēt tikt gultā es nevaru, nospiedu trauksmes pogu.
Šī slimība atņem visus spēkus. Muskuļi ir pavisam tukši, tie, kurus es varēju sasprindzināt kā akmeni, tagad ir mīksti kā ar vati piepildīti maisiņi. Daudzi slimnieki negrib pieņemt, ka jāguļ un jāiet pamperā. Tie grib un domā, ka paši varēs aiziet uz WC. Ceļas, gāžas gar zemi un bļauj palīgā.
Atnāca dakteris Dāvis, paklausījās, trokšņus nedzirdot, analīzes arī labas.
Atnāca fizioterapeite, paelpojām un pavingrojām.
Vakarā skābeklis 95.
3. novembris. Sāp visas malas, it kā pa nakti mani kāds ar beisbola nūju noslānījis. Skābeklis 96, padevi samazināju līdz četriem litriem. Māsai prasu, kāpēc man sāp visas malas. Atbilde – nu tāds tas kovids ir.
Guļu uz vēdera, šķirstu vatsapu, ieraudzīju mazbērnu novēlējumus, tos nevaru skatīties bez asarām, noraudājos spilvenā. Guļu un klausos Mocarta nakts koncertu. Pēc pusdienām SK 96. Pirms vakariņām atnāca fizioterapeite un izvingrināja.
4. novembris. Gulēju ļoti stiprā miegā. Naktī kā pa miglu aizvilkos līdz WC un likos atkal gulēt, tikai nolēmu pamērīt skābekli, kas mani patīkami pārsteidza – 98! Šādu rādījumu nebiju redzējis, pat vesels būdams. Kad pamodos no rīta, rādītāji vairs īpaši neatšķīrās no citām dienām, tie paši 96. Pieslēgtam pie “ūsām”.
Bija ienācis dakteris, parunājām par datortomogrāfijas rezultātu, uzrāda labu atveseļošanas dinamiku, arī asins analīzes labas. Viņš gatavs mani piektdien laist ārā. Uz ko es iebildu – labāk noguļu nedēļu ilgāk nekā izrakstos vienu dienu par agru. Vienojāmies, ka ātrāk kā nākamo otrdien vai trešdien tas nenotiks. Pastāstīja par perspektīvām, arī to, ka HOPS, kā redzams datortomogrāfijā, ir atgriezies. Vajadzēs daudz trenēties elpošanā. Kamēr runājāmies, viņš atslēdzis skābekļa padevi. Un rādītāji nebija nokrituši zem 93, kas esot ļoti labi. Secinājums – bez slodzes es jau varu kādu laiku izdzīvot bez skābekļa padeves.
Pusdienās ļoti garda zupiņa un griķi ar maltās gaļas mērci. Izēdu visu un gāju papildporcijas medībās, gribēju vēl vienu zupiņu. Meitenes bez vārda runas pielēja bļodiņu un pielika vēl krējumu.
Pārcēla mani uz mazu, šauru kambarīti citā korpusā. Esmu palātā viens. No Jelgavas slimnīcas ved jaunu partiju vājinieku, it kā 9 gab. Sapratu, ka šajā galā salika visus tos, kurus tuvākajā laikā izrakstīs.
Atnāca fizioterapeite, pavingrojām ar elpošanu – pūtām cimdus.
5. novembris. Nakts pagāja labi. Šajā galā ir daudz klusāks, neviens nevaid un nesauc palīgā. Visa mute kalst, cēlos reizes trīs, lai padzertos.
Divas reizes šodien vēl ielaida sistēmu. Ar fizioterapeiti papūtām cimdus un drusku pavingrojām. Viņa pamanīja, ka šodien varu piepūst jau lielāku cimdiņu. Skābekļa daudzums samazināts līdz diviem litriem minūtē, vairākas reizes dienā uz 25–30 minūtēm vajag atslēgties no skābekļa.
6. novembris. Kā 9.00 aizmigu, tā pamodos tikai ap 5.00. Vakar pa dienu skābekli dakteris bija nogriezis uz diviem litriem, tā arī stāvēja visu nakti. Miegs labs, ciešs, skābekļa saturācija gan zema, tikai 89. Māsiņa palielināja skābekli uz četriem litriem. Jūtos labi. Elpoju 3,5 litrus, skābeklis 95–96.
Laikam man ir noņemti urīndzenošie, nav jāiet uz WC tik bieži. Kājas potīšu vietā kļūst apaļākas, pietūkst. Dakteris saka – es izskatos labāk, palicis ar rozīgāku ādas krāsu. Spiediens 115/80, skābeklis 96, viss izskatās labi. Es gan iebilstu, ka nekas nav labi, kājas tūkst pa nakti, skābeklis pie diviem litriem tikai 88–89. Saka, zāles pret tūsku, izskatās, par ātru noņēmis, skābekli gan vajagot palaikam atslēgt, jo plaušām jāļauj arī pašām ražot. Ja visu laiku barot ar skābekli, tās nesāks atjaunoties, jo nafig tām vajag, skābeklis tak nāk. Vēl vakarā pavingroju, izvēdināju palātu.
7. novembris. Mēnesis, kā esmu inficēts. Skābeklis normas robežās, 94. Dežūrārsts teica, ka pie mana “hopša” tas ir pat ļoti labi, jāuzmanās ilgstoši palikt zem 90. Rādīju viņam pietūkušās kājas, teica, ka papētīs, ko es dzeru, un pienāks vēlreiz.
Šodien vairākas reizes mēģināju izdzīvot bez skābekļa padeves, biju atslēdzies uz 40 minūtēm. Ja neko nedaru, vienkārši sēžu un elpoju, tad zem 91 nenokrita, turējās 91–93 robežās.
8. novembris. Nakts pagāja labi, ja neskaita, ka 2.00 pamodos. Pamanu, ka “ūsas” ir ārā. Pirmais, ko daru, ķeru oksiometru un mēru – 93, tas priecē.
6.15 modina. Temperatūra 36,5, skābeklis 98, šādi rādītāji man bija tikai pirms slimības. Tiesa, tas viss ir ar skābekļa padevi trīs litri minūtē. Kājas vēl ir pietūkušas. Atnāca dakteris Dāvis, spiediens 118/81, skābeklis bez skābekļa padeves 92. Laikam rīt rakstīs ārā. Centos iebilst, ka vēl ir par agru, bet dakteris saka – varu ārstēties ambulatori. Pie skābekļa vēl neesmu pieslēdzies, turas 93–94. Pieslēdzos, uzlēca pat 97. Izskatās labi, un jūtos arī labi. Rīt braucu mājās. Mājās ir sarūpēts skābekļa koncentrators, tā ka būs, pie kā pieslēgties, paelpot skābekli, kad vajadzēs.
