Homini est errare, insipientis perseverare – Cilvēkam raksturīgi ir kļūdīties, bet muļķim palikt pie sava.
Homini est errare, insipientis perseverare – Cilvēkam raksturīgi ir kļūdīties, bet muļķim
palikt pie sava.
Ievai Jākabsonei ir tikai 20 gadu, bet viņa jau vada Eiropas kustības Latvijā biroju. Ieva beigusi Jelgavas Spīdolas skolu, bijusi Izglītības un zinātnes ministrijas, Sorosa fonda, stipendiāte, gadu mācījusies Konkordijas Starptautiskajā universitātē Igaunijā.
Izklausās nopietni, un tā tas arī ir, bet ar Ievu runāt ir pavisam viegli – viņa nav iedomīga un atzīst, ka viņai ļoti nepatīk, ja cilvēki tēlo gudrākus, nekā patiesībā ir, ja cenšas ārišķīgi parādīt, cik viņi ir labi un izglītoti.
Kas tu gribēji būt bērnībā?
– Es, tāpat kā mana vecāmamma, vēlējos būt slaucēja, pēc tam gribēju kopt zirgus. Laikam ceturtajā klasē izdomāju kļūt vai nu par izmeklētāju, vai skolotāju. Kad mācījos devītajā klasē, vecāki mani nepalaida uz «lietišķajiem». Tad es sadedzināju visus savus zīmējumus, iespītējos un pateicu, ka būšu sekretāre. Nākamajā reizē, kad iespītējos, gribēju būt juriste.
Vai ļoti gribēji mācīties «lietišķajos»?
– Jā. (Atbilde izskan skumīgi.)
Tu zīmēji?
– Kādu laiku mācījos Mākslas skolā, kur man ļoti nepatika, jo mums lika zīmēt ar krāsām, bet man daudz labāk patīk grafika. Pēc tam mācījos zīmēt pie Ulda Rogas. Tur gan man patika.
Varbūt tu arī pašlaik zīmē?
– Es nejūtu vajadzību to darīt. Mani zīmējumi ir sadedzināti, ar to arī viss beidzās.
Kā tev izdevās tik jaunai tikt tik atbildīgā darbā?
– Izlasīju sludinājumu avīzē. Interesantākais, ka Eiropas kustības Latvijā vadītāji bija izlēmuši, ka neņems darbā studentu. Domāju, ka viņi nav apmierināti ar to, ka es mācos, jo nevaru vakarus pavadīt darbā, ja, piemēram, nākamajā dienā ir eksāmens.
Man ir vairāki pienākumi – jāvada birojs, jāpilda arī sekretāres pienākumi, jāraksta projekti, arī finanses jeb grāmatvedība daļēji ir manā pārziņā.
Atsaucies uz sludinājumu… Vai tu parasti tā dari?
– Nē, parasti tā nedaru. Mana draudzene strādāja, un es izdomāju, ka man arī vajag darbu.
Tā kā studēju Juridiskās fakultātes otrajā kursā, sapratu, ka man ir nepietiekamas zināšanas šajā nozarē, tāpēc darbam izvēlējos jomu, kura nav saistīta ar apgūstamo specialitāti. Turklāt sludinājumā bija teikts, ka vajag biroja darbinieku, bet vēlāk izrādījās, ka nepieciešams vadītājs.
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
– Pirmkārt, pabeigšu studijas Latvijas Universitātē, pēc tam varbūt turpināšu mācīties Konkordijas universitātē. Otrais solis varētu būt maģistra studijas, iespējams, Budapeštā. Šķiet, ka, tur studējot, varētu iegūt savām zināšanām arī starptautisku skatījumu. Vēlos specializēties starptautiskajās tiesībās un strādāt ar nekustamo īpašumu. Bet, ja es gribēšu specializēties pārāk šaurā jomā – piemēram – patentu tiesībās, man nebūs jēgas palikt Latvijā, jo šeit vēl gadus desmit nebūs ko darīt tādā jomā.
Vai tu sev nospraud augstus mērķus?
– Nē. Man ir pārāk daudz kompleksu, un, lai tos kompensētu, es vienkārši eju uz priekšu.
Mērķi nav augsti, bet tu ļoti centies tos izpildīt.
– Nē, tā nav, vairāk ļaujos, lai viss notiek tā, kā paredzēts.
Vai tu sevi uzskati par sabiedrisku cilvēku?
– Man patiesībā ļoti nepatīk sabiedrība, bet patīk, ja apkārt ir laba sabiedrība, elitārs loks. Tas, protams, nenozīmē, ka šie cilvēki ir pārāki par citiem, bet man viņi ir svarīgi. To jau īsti nevar nosaukt par sabiedrību, drīzāk tie ir mani draugi, labi paziņas. Vēl man, piemēram, patīk aiziet uz krogu un vienkārši vērot cilvēkus.
Vai viegli kontaktējies ar cilvēkiem?
– Es domāju, ka ne, citi domā, ka jā.
Tev nav problēmu iepazīties ar cilvēkiem?
– It kā nav. Ir cilvēki, kuriem uzticos no pirmā acu skatiena.
Vai tev ir daudz draugu?
– Daudz? Nē! Man ir draugs un draudzene.
Vai piekrīti tam, ka cilvēki draugus iegūst tikai bērnībā?
– Tad jājautā – kas ir draugi? Man, piemēram, ir draugi un paziņas. Draugi man ir divi, un es tos neieguvu bērnībā. Ir arī ļoti labi paziņas, ar kuriem iepazinos bērnībā. Arī uz viņiem varu paļauties, varbūt pat varētu teikt, ka arī viņi ir mani draugi, bet ar šiem cilvēkiem es nesatiekos ikdienā, tāpēc pilnībā par draugiem tos saukt nevar.
Manuprāt, studiju laikā cilvēkiem izveidojas vairāk kopīgu interešu, tad arī rodas draudzība. Bērnībā sirdsdraudzenes, kas čukstas par puišiem, – tā nav nekāda nopietnā draudzība.
Kad tu cilvēku sāc dēvēt par savu draugu?
– Kad varu viņam uzticēties.
Kas taviem draugiem jāizdara, lai tu viņiem nepiedotu?
– Nezinu, kādam kriminālam pārkāpumam būtu jānotiek. Varbūt nodevību es nevarētu piedot. Bet, ja cēloņi loģiski izskaidro notikušo, kāda jēga ir nepiedot? Galu galā cilvēki visvairāk domā par sevi. Es arī par sevi domāju vairāk nekā par draugiem. Visi cilvēki viens otru izmanto.
Vai tu uzticies draugiem?
– Pilnībā ne.
Un vispār cilvēkiem?
– Nē, jo es pati esmu cilvēks.
Vai tevi uztrauc 2000. gada tuvošanās?
– Nē, bet domāju, ka daudz kas mainīsies. Vairākās intervijās cilvēkiem jautāji, vai materiālais dominēs pār garīgo. Ja nauda jāpelna maizei, nevar atļauties baudīt kultūru. Tikai tad, ja cilvēks ir materiāli nodrošināts, viņš var izdot naudu kultūrai un sabiedriskajām aktivitātēm. Nauda nav noteicošais, bet tomēr visos laikos pasaulē ir valdījusi nauda un vara. Un tā būs! Es neesmu ideāliste, bet gan reāliste.
Tu neinteresējies par kultūru?
– Patiesībā ne. Mēs ar draudzeni smējāmies, ka agrāk runājām par izlasītajām grāmatām, par dažādām «augstām» lietām. Tagad vienīgā kultūras baudīšana man ir tad, kad lasu krimināllikumu, civillikumu vai kaut ko tamlīdzīgu. Ja es ceļos sešos un labākajā gadījumā septiņos vakarā pārrodos mājās, esmu ļoti nogurusi. Tad vēl ir jāmācās. Vienos vai divos naktī aizeju gulēt. Kāda tur vēl kultūra! Sestdienās un svētdienās es vienkārši atpūšos – necivilizēti guļu – vai arī eju uz krogu un atpūšos.
Esmu ievērojusi, ka cilvēkiem, kas daudz strādā tā ir, – viņiem ir sakrājies ļoti daudz stresa, viņi atnāk mājās tik piekusuši, ka brīvdienās grib izālēties, tad viņi iet un piedzeras. Nākamajā dienā ir morālās paģiras, un atkal saņemies.
Un cik ilgi tā?
– Kamēr nomirst.
Kur tad paliek kultūra?
– (Ieva smejas) Kas ir kultūra?
Piemēram, izstādes, teātra izrādes…
– 16. novembrī biju uz Nīderlandes vēstnieka gleznu izstādi.
Tad jau tu tomēr apmeklē kultūras pasākumus!
– Jautājums tomēr paliek – kas ir kultūra? Manuprāt, kultūra ir tad, kad tu smelies kaut kādas idejas, radošas domas. Varbūt man kultūra ir tad, kad es, ejot mājās, varu vērot cilvēkus. Vai tas, kad skatos laukā pa logu, kā čivina putniņi – arī tā ir kultūra, jo rada manī pārdomas.
Man liekas tik samāksloti, ja cilvēkiem vēl vajag kaut ko «šiku» un elegantu, lai atpūstos. Kam tad ir daba? Varu skatīties uz Jelgavas pili – arī tā ir kultūra.
