Jelgava ir mana mīļā pilsēta. Nekad neesmu rāvusies uz Rīgu, uz trokšņiem. No šejienes prom iet negribas. Skaistākais, kas ar mani noticis, ir tieši šeit.
“Jelgava ir mana mīļā pilsēta. Nekad neesmu rāvusies uz Rīgu, uz trokšņiem. No šejienes prom iet negribas. Skaistākais, kas ar mani noticis, ir tieši šeit,” saka pedagoģe un kantri dejotāja Siāra Vīgante, kas pašlaik atrodas Vācijā, lai piedalītos līnijdeju festivālā. No krāsām tieši sarkanā ir viņas. Dziļa. Ne tā košā, bet piesātinātā – vīnsarkanā, viņa saka, un tā es arī iztēlojos – tur, uz dejas grīdas, vijīgu, noslēpumainu, ar vīnsarkanu temperamentu katrā kustībā.
Šogad Siāra plūkusi laurus atklātajā Baltijas valstu līnijdeju festivālā – ieguvusi trešo vietu. Kantri mūzika viņu valdzinājusi vienmēr. Kad Latvijā sākušās pirmās līnijdeju vēsmas, sapratusi, ka tas ir aicinājums. “Nevarēju iedomāties, ka pie šādas mūzikas var arī dejot,” atzīst Siāra, kas šo mākslu apguvusi skolotājas Ivetas Kalniņas, tagadējās pasaules čempiones, vadībā. Pie šīs dejas karalienes viņa apmeklē privātstundas joprojām.
Pirmajā piecniekā
Tagad kantri dejas Siāras vadībā meitenes no pirmās līdz divpadsmitajai klasei mācās “Jundā”. Pa retam uzrodoties arī kāds puisis, tomēr galvenokārt šāds kustību prieks savaldzinājis meitenes.
Viņa pārliecināta, ka līnijdejas var iemācīties jebkurš cilvēks, kas pat nekad nav dejojis. Turklāt šī nodarbe ir labs veids, kā rudens un ziemas periodā piedalīties dažādos jaukos pasākumos, kas notiek Latvijas klubos. Līnijdejas, kaut arī pie mums ātri gūst popularitāti, daudziem joprojām ir pasveša lieta. Kā notiek sacensības?
“Parasti dejo bez pāra, bet ir arī pāra dejas. Sacensību norise ir līdzīga kā sporta dejās – visi dejo vienu un to pašu, klāt liekot savas variācijas. Jāizpilda sešas dažādas dejas. Ir stingri noteikumi gan kustību, gan tērpu ziņā. Tērpi kā balles dejā. Lai nodejotu sešas dejas, nepieciešami četri tērpi,” stāsta Siāra, kura nākamgad janvārī iecerējusi doties uz pasaules čempionātu. Lai piedalītos šāda līmeņa pasākumā, vismaz reizi jābūt pirmajā piecniekā Eiropas līmeņa sacensībās. To Siāra jau sasniegusi. Viņa atzīst, ka dejošana ir “dārgs prieks – dalības maksa, tērpi. Bet man tāds sapnis ir bijis, un es gribu to atļauties. Dejā kustība ir tikai viens no elementiem. Domāju, ka bez emocionalitātes un radošas cilvēka iekšējās pasaules nodejot labi nav iespējams. Tad būs tikai “plika kustība”. Varbūt laba, bet tomēr kaut kā pietrūks”.
Defilē kopā ar mūziķiem
Paralēli darbam “Jundā” deju pedagoģe māca defilē pamatelementus Jelgavas 4. vidusskolas orķestrim. “Jā, varbūt defilējot nedaudz cieš mūzikas kvalitāte, bet tas ir interesanti. Strādāt ar viņiem ir patīkami. Līdz šim galvenokārt esmu darbojusies ar meitenēm, bet orķestrī jāstrādā ar puišiem, viņi ir muzikāli, tāpēc tīri labi sanāk. Man ir vieglāk saprasties ar sev līdzīgajiem, ar radošajiem cilvēkiem – mūziķiem, dejotājiem. Ir kaut kas kopīgs.”
Līnijdejas Siāru aizrāvušas jau septiņus gadus. Pirms tam bijušas gan sarīkojumu dejas, gan ritma grupa, vadījusi arī popgrupu “Puķuzirņi”.
Cits izteiksmes veids
Mēs sarunājamies Vīgantu ģimenes dzīvoklī. Klusināti skan mūzika, mazā Kate prasās uz podiņa, bet mazās māsas lielais brālis Endijs klausās mūsu sarunā. Puisis mācās mūzikas klasē un dejo sarīkojumu dejas. Ko drīz darīs Kate? Ies mammas un brāļa pēdās? Savu vārdu viņa ieguvusi, pateicoties mīļai vecmāmiņai, kas iepriekšējās paaudzēs bijusi muzikālākais cilvēks dzimtā, bet Endijs nozīmējot drosmi un vīrišķību. Ir tāda jauka, vienkārša atmosfēra. Nekas netraucē sarunai, tomēr ir sajūta, ka Siāras galvenais izteiksmes veids nav runāšana. Viņa smaida, atbild uz jautājumiem, tomēr šķiet, ka pietrūkst izteiksmes amplitūdas, ko varētu paust kustība, varbūt arī dziesma, jo Siāra dzied arī aģentūras “Kultūra” korī “Tik un tā”.
Jocīgi, kad visi šaudās
Visai liels ir mans pārsteigums, kad atklājas, ka šī trauslā un smaidīgā sieviete plūc vīra nošautās pīles. Ar medījumiem ir tā, ka daudz un dikti jāmācās, lai ēdiena baudītājiem būtu garšīgi, stāsta Siāra. Kaut ko varot pagatavot no mežacūkas, aļņa, bebra gaļas. Vislabāk cilvēkam, kurš nav lielisks pavārs, iznāk medījuma kotletes un šašliks, bet bebra gaļa esot garšīga žāvēta.
Kādu reizīti būts līdzi vīram pīļu medībās. Vērtējums šai nodarbei ir šāds: “Nu tā… Visi šaudās apkārt. Jocīgi. Uz lielajām medībām nekad neesmu bijusi.”
Ziedi un harmonija
Vīram medības, sievai – dejas. Kur var ņemt laiku? “Mums ir laba auklīte, palīdz omes. Viegli nav, laiks ir jāsadala. Brīvajos brīžos atpūtas pasākumi pielāgoti bērnu interesēm. Labprāt ciemos nāk draugi. Kaut kā te pie mums patīk. Man pat liekas, ka viņiem pie mums velk vairāk nekā mums pie viņiem. Nezinu, kāpēc tā,” neslēpj Siāra. “Es arī cenšos atcerēties cilvēkus, apsveikt, taču nevaru teikt, ka vienmēr tas izdodas. Bet man patīk iepriecināt, dāvināt ziedus. Ziedi man ļoti patīk. Cenšos, lai tie vienmēr būtu mājās. Arī ziemā. Kādreiz ļoti patika dzeltenas rozes, un draugi to vēl tagad atceras un iepriecina. Ļoti patīk cilvēki, kuri prot harmoniski uztvert ārpasauli. Domāju, ka pati esmu harmoniska. Kad cilvēks kārtīgi izdejojas, tad pie harmonijas viegli tikt. Sliktā apkārt ir tik daudz, ka par to negribas ne dzirdēt, ne runāt. Es cenšos ņemt no visiem un no visa labo.”
Nevar pateikt līdz galam
Latvijā viņai vislabāk patīk četri gadalaiki. “Tur, kur ir tikai ziema vai vasara, cilvēki daudz zaudējuši. Katrā gadalaikā nespēju vien brīnīties, kas notiek visapkārt dabā. Rudens krāsainība, sniega mirgošana, pavasara lidojums. Viss plaukst. Saule silda. Izbaudu smaržas līdz galam. Ābeles šogad tik jauki ziedēja. Pavasara smaržas fascinē. Es visu izbaudu līdz galam,” klausos Siārā un nojaušu nepateikto. Lai piedod vasara, ziema un rudens, tomēr… sevišķi pavasari. Tas ir tāpat kā ar mīlestību. Tur neko nevar darīt.
Siāra. Nedzirdēts vārds. Retā vārda īpašniece pārliecināta, ka tas ir ar īpašu rezonansi. Bet noticis ir tā kā pasakā. Vecākiem patikušas indiešu filmas. Kāda filmas varone vārdā Siāra ļoti skaisti dejojusi un dziedājusi. Mamma nolēmusi savu meiteni nosaukt šajā vārdā un ļoti vēlējusies, lai arī viņas meitiņa lieliski dzied un dejo. Tas ir piepildījies. “Esmu ļoti apmierināta ar vārdu. Domāju, ka tas mani izveidojis par īpašu cilvēku.” Un to pašu – kļūt par īpašiem cilvēkiem – viņa novēl saviem bērniem, tāpēc arī vārdus meklējusi tos skaistākos un bagātākos.
Jautāju, ko viņa noteikti negribētu. Siāra pārjautā, smaida, domā un lēnīgi atbild: “Negribētu, lai notiktu kaut kas slikts globālā līmenī. Ir tik daudz skaistā, ko ņemt no dzīves. Gribu, lai tā neapstājas.”
