Benita Knope 1. augustā svin savu astoņdesmito dzimšanas dienu. «Esmu dzimusi laimes krekliņā,» smaidot saka kundze.
Benita Knope 1. augustā svin savu astoņdesmito dzimšanas dienu. “Esmu dzimusi laimes krekliņā,” smaidot saka kundze.
Viņa sagaida mūs kā mīļus tuviniekus. Uzrunā – bērniņ, meitiņ, dēliņ, un tas skan tik silti. Tad mūs noved pagrabstāvā – mājīgā, skaisti iekārtotā un vēsā vietā. Skatos kundzē un domāju, ja vien es arī varētu savu astoņdesmito tā…
“Nu ko lai es stāstu? Nezinu. Ja visi pensionāri varētu būt tik laimīgi, kā es,” saka kundze, ar žestu noslaukot no galda neesošu putekli.
“Nu lielu balli taisīšu”
“Man ir bijusi laba karjera – sāku kā teļkope, tad slaucēja, fermere, iecirkņa priekšniece, zemes ierīkotāja. Visbeidzot biju kolhoza revīzijas komisijas priekšēdētāja. Rakstīju aktus ka čīkst. Tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Kad paju sabiedrība likvidējās, katrs gribēja savu zemes pleķīti. Mēs arī tikām pie 50 hektāriem. Tagad ir 500. Dēls un vedekliņa tie saimniekotāji, es pāris gadu vairs negatavoju pusdienas 15 cilvēkiem.
31. jūlijā nu lielu balli taisīšu. Ne gluži pati – to darīs mani mīļie bērni. Klubā sabrauks radi, draugi, “dramatiskie”. Ar visu mūziku, kā tad citādi? Vilkšu mugurā savu Lavīzes kleitu. Ja man kas jāsaka, tad vien to, ka esmu ļoti laimīga. Man visriņķī tikai labi cilvēki. No bērniem nāk tāds siltums…”
Benita Knope no jaunības dienām bijusi teātra mīļotāja. Kas zina, nebūtu septiņu izsūtījuma gadu, varbūt Latvijai būtu par vienu izcilu aktrisi vairāk? Jau no agrām skolas dienām spēlējusi teātri. Viņas skolotāja bijusi izcilā Emma Ezeriņa. Ģimnāzistes tajā laikā visas esot bijušas samīlējušās skaistajos Nacionālā teātra aktieros Žanī Katlapā un Kārlī Veitā. “Mēs taču zvanījām viņiem uz mājām. Ja gadījās pie telefona sievas, atvainojāmies par nepareizu savienojumu, ja paši, tad pūtām un elsām,” smejot savas ģimnāzistes laika nerātnības atceras kundze.
“Sapņos es redzēju maizi”
Bet tad nāca septiņi izsūtījuma gadi… Benita mācījās Rīgas 3. ģimnāzijas pēdējā klasē. “Mums bija jauka klases audzinātāja. Uzzinājusi, ka mūs meklē čekisti, teica – meitenes, laidieties! Tomēr bija par vēlu. Vienu meiteni nošāva, mūs pārējās apcietināja. Nonācu dažādos cietumos un lēģeros. To nekad nevar izraudāt. Kā nāk tie datumi, tā man ir grūti. Tās šausmas nekad otram nevar izstāstīt, kas to nav pieredzējis. Biju jaunākā. No rītiem mans uzdevums bija uzzināt, cik grādu ārā. Ja bija mīnus 40, tad varējām darbā neiet, ja mīnus 39, bija jāiet. Kādu rītu no nometinājuma nebija aizvākti desmit vai divdesmit mirušo. Pliki viņi tur gulēja, kājas sapampušas kā ziloņiem, pie īkšķiem katram piesieta birka.
Varbūt mani jaunība glāba? Bija jau arī tādi, kas sajuka prātā. Naktīs sapņoju par maizi, to varēju ēst un ēst, un ēst, jo pārsvarā bija jāpārtiek no zivju un lopu iekšām. Nebija jau krieviem arī pārtikas.
Mēs ārdījām vidzemnieku austās segas un no dzijas adījām uzraugu sievām jakas, iemainot pret maizi. Daudzi vīri savu iemainīto maizes tiesu pēcāk mija pret mahorku. Viņi mira vairāk nekā sievietes. Kamēr nometinājumā bija tikai politiskie, arī inteliģentie krievi, valdīja savstarpēja cieņa, bet, kad mums “piejauca” kriminālos, sākās vēl lielākas šausmas. Notika slepkavības, zādzības, izvarošanas. Mani kāds nosargāja. Esmu laimes krekliņā dzimusi. Tos septiņus gadus nevar aizmirst, bet šo elli es negāju viena. Es nenožēloju arī tos gadus. Tur bija tik brīnišķīgi cilvēki. Vakaros sēdējām uz lažiņas un dziedājām, skaitījām dzejoļus, domājām par mājām…”
Uz skatuves izspēlētie likteņi
Un tad Benitas kundze ar Lavīzes tērpu mugurā, ko pēc mana lūguma uzpucējusi, lapenē uz galda elkoņus atspiedusi, skaita Leonīda Breikša dzejoli. Un vasaras karstums nevar tik ātri nožāvēt to, kas man norit no kreisās acs. Tad sadūšojas arī labā. Vairāk ne – divas lielas asaras arī man. “Nu redz, meitiņ, tevi arī saraudināju,” viņa saka, savas acis noslaukot.
“Visa mana tauta gāja šo šausmu ceļu. Un tagad man sāp, jo tādu brīvo Latviju, kāda tā tagad ir, es negribēju redzēt. Kad barikāžu laikā kāvām cūku un vārījām kāpostus, lai būtu ar ko barikāžu dalībniekus pabarot, nedomājām, ka pēc 15 gadiem Rīga būs ubagu pilna.”
Kādu lomu Bērvircavas drāmas kolektīva režisore Vija Zelmene nākamajā sezonā būs izvēlējusies Benitas kundzei, vēl nav zināms. Notiek cītīgs lugas meklēšanas darbs, bet savu mūža lomu Knopes kundze jau esot nospēlējusi. Sapnis ir piepildījies. Jaunībā uzcerētā Lavīze, pateicoties kādreizējai Bērvircavas teātra režisorei Sarmītei Sustrupei, ir viņas kontā. Savs sirds stūrītis atdots arī Pupiņas lomai Blaumaņa “Sestdienas vakarā”. Ļoti dziļi un sāpīgi nospēlēta Dita V.Muižnieces lugā “Māsas”. šie likteņi dziļi sasaukušies ar pašas Benitas kundzes dzīvi.
Bet pie V.Zelmenes, kā saka jubilāre, nospēlēta kārtīga, klačīga kaimiņiene. “Mums iet lustīgi. Kad spēlējam, zāle smejas kā traka.”
Savs laiks raudāt, savs – smiet
Tā vadīt dienas, lai gudru sirdi vakarpusē iemantotu – tas ir ķēniņa Zālamana padoms. Benita Knope to ir iemantojusi. Un viņa ir pateicīga liktenim, ka atkal var spēlēt teātri. “Teātris man ir dāvana. Katrs cilvēks nāk pasaulē ar ko tādu, kas viņam ir jāīsteno. Bija laiks, kad dzīvoju piecus kilometrus no centra. Gāju turp un atpakaļ pa kupenām uz mēģinājumiem un domāju, cik “apdauzīti” ir tie, kas dzīvo centrā un neiet spēlēt. Nu ir mans laiks, jo daudz jau vairs nav atlicis. To laiku neviens nezina. Iesaukšana “pie Pētera” būs drīz. Es jūtos mierīgi. Tai bedrei garām neviens netiks,” smaidot teic cilvēks, kas, kā pats saka, trīs reizes jau miris, bet nenomiris. Pirmās divas bijušas Sibīrijas lēģeros, pēdējā – tepat. “Bet tu taču to, meitiņ, visu nerakstīsi, ko es te sarunāju,” viņa bilst, pavadot mūs līdz mašīnai. Redz, uzrakstīju gan.
Bet vai šis izskatās pēc jubilejas raksta? Jā, jo, pieminot sāpes, mēs godinām visu cilvēka mūžu. Cilvēkam jāaug, kamēr vien dzīvo. Vieglajos laikos augam lēnāk. Benita Knope ir kā paraugstunda. Savs laiks raudāt, savs – smieties…
Labu veselību, daudz mīlestības un vēl skaistas lomas piedzīvot – tas ir “Ziņu” vēlējums.
